Zirgs un viņa zēns

Tomēr drīz, kā jau agrāk vai vēlāk vajadzēja notikt, karalis Lūns paziņoja, ka jaunajiem ļaudīm esot laiks doties pie miera. — Un rīt, Kor, — viņš piebilda, — tu līdz ar mani apstaigāsi visu pili, apskatīsi nocietinā­jumus un iegaumēsi, kur slēpjas cietokšņa stiprums un kur — vājums, jo tev vajadzēs to sargāt, kad es aiziešu viņsaulē.

— Bet, tēvs, tad tak karalis būs Korins, — Kors iebilda.

—Nē, dēls, —atteica karalis Lūns, —mans mantinieks esi tu, kronis pienākas tev.

—   Bet es to negribu, — tiepās Kors. — Man daudz labāk patiktos…

—  Te nav runa par to, kas tev patiktos, Kor, tāpat kā nav runa arī par manu gribu. Tādu kārtību pieprasa likums.

—   Bet, ja mēs esam dvīņi, tad tak mums jābūt vienā vecumā.

—   Nē, — smiedamies sacīja karalis. — Vienam jānāk pasaulē pirmajam. Tu esi pilnas divdesmit minūtes vecāks par Korinu. Un cerēsim, ka arī pārāks, lai gan tas neprasa nekādu lielu meistarību. — Un viņš pazibsnīja acis pret Korinu.

—   Bet, tēvs, vai tad jūs par nākamo karali nevarētu iecelt, kuru gribat?

—  Nē. Karalim jāpakļaujas likumam, jo viņš pats kļūst par karali pēc likuma. Tev nav vairāk tiesību pamest savu troni kā sargkareivim aiziet no ierādītās vietas.

—  Vai dieniņ, gaudās Kors. — Man tas nepavisam nepatīk. Un Korina man drausmīgi žēl. Man ne sapņos nenāca prātā, ka mana uzrašanās varētu tev nokrāpt ķēniņa valstību.

—   Urā! Urā! — klaigāja Korins. — Man nevajadzēs būt par karali! Man nevajadzēs būt par karali! Es vienmēr palikšu princis. Tieši prinčiem ir visjaukākā dzīve.

—   Un tā ir lielāka patiesība, Kor, nekā tavs brālis apzinās, — apstiprināja karalis Lūns. —Jo klausies, ko nozīmē būt karalim: viņam jābūt pirmajam ikvienā drau­dīgā uzbrukumā un pēdējam katrā draudīgā atkāpšanās reizē, un, kad valsts cieš badu (kā sliktos gados mēdz notikt), viņam, iebaudot trūcīgo maltīti, jāvalkā jo skais­tākas drēbes un jāsmejas jo skaļāk par jebkuru cilvēku valstī.

Kad abi zēni devās pa kāpnēm augšā gulēt, Kors atkal uzplijās Korinam, vai tomēr kaut ko nevarētu līdzēt.

— Ja tu vēl bildīsi par to kaut vienu vārdu, — Korins viņam uzkliedza, — es… es tevi piekaustīšu.

Būtu jauki pabeigt šo stāstu, sakot, ka pēc tam abi brāļi nekad ne par ko neķildojās, taču diemžēl tā nebūtu taisnība. Patiesībā viņi strīdējās un plūcās apmēram tikpat bieži kā jebkuri citi divi puikas, un visi kautiņi beidzās (ja ari nesākās) ar to, ka Kors zaudēja. Jo, lai gan tad, kad abi pieauga un iemācījās rīkoties ar zobenu, Kors kaujā bija bīstamāks, tomēr nedz viņš, nedz jebkurš cits ziemeļzemēs dūru cīņās nespēja līdzināties Korinam. Tāpēc arī viņš iemantoja vārdu Korins Pērkondūre un veica lielo varasdarbu pret Vetrukalna Smailes grēkā kritušo Lāci, kas patiesībā bija Runājošais Lācis, taču atgriezies pie mežonīgo lāču dzīvesveida. Kādā ziemas dienā, kad kalnus klāja sniegs, Korins uzrāpās pa Vetrukalna Smailes Nārnijas pusi līdz Lāča alai un bez jebkādas laika kontroles viņu trīsdesmit trīs raundos uzvarēja. Beigās Lācim apmiglojās acis, un viņš nāca pie prāta un labojās.

Ar Koru bieži strīdējās (un diemžēl ari plēsās) Aravisa, tomēr viņi vienmēr salīga atkal mieru, tā ka pēc gadiem, kad pieauga, abi tik ļoti bija pieraduši ķildoties un atkal salīgt mieru, ka apprecējās, lai varētu darīt to ērtāk. Un pēc karaļa Lūna nāves viņi kļuva par labiem Arčenlendas valdniekiem, un Rems Lielais, visslavenākais no visiem Arčenlendas karaļiem, bija viņu dēls. Brī un Hvina laimīgi nodzīvoja Nārnijā garu mūžu, un abi apprecējās — gan ne viens ar otru. Un nebija daudz tādu mēnešu, kad viens no viņiem vai abi kopā nerikšoja pāri kalniem apciemot draugus Anvardā.

[1] domu graudiņiem — gr.