Zirgs un viņa zēns

cietumā bez ēdiena un ūdens, taču īstenībā viņu bija turējuši ieslēgtu gluži ērtā telpā un pasnieguši lieliskas vakariņas. Taču, tā kā viņš bozās tik nikni, ka vakariņām nepieskārās un augu nakti bija aizvadījis, spārdīdams grīdu, rēkdams un lādēdamies, tad, dabiski, nebija labākajā formā.

—   Jūsu karaliskajai augstībai nav jāstāsta, — iesāka karalis Lūns, — ka saskaņā ar tautu likumu, kā arī pamatojoties uz jebkuru saprātīgu rīcību, mums — kā ikvienam mirstīgajam jelkad bijis — ir pilnīgas tiesības uz jūsu galvu. Tomēr, ņemot vērā jūsu jaunību un slikto audzināšanu, kurā trūcis jebkādas apmācības aristokrātiskās manierēs un pieklājībā, kā vergu un tirānu zemē neapšau­bāmi sagaidāms, mēs sliecamies atlaist jūs neskartu brīvībā ar šādiem noteikumiem: pirmkārt…

—  Lāsts pār tevi, barbaru suns! — siekalas šļakstīdams, ķērca Rabadašs. — Vai tu domā, ka es vispār klausīšos tavos noteikumos? Fu tu! Tu runā ar platu muti par audzināšanu un nez ko vēl! Ja otrs ieslēgts važās, tad jau tas ir viegli, ha! Noņem šīs neģēlīgās ķēdes, iedod man zobenu, un lai tad jebkurš no jums, kam būs tik daudz dūšas, sacenšas ar mani!

Gandrīz visi augstmaņi pielēca kājās, un Korins iesau­cās: — Tēt! Vai ļausi man viņu sabukņīt? Lūdzu!

— Mieru! Jūsu majestātes! Milordi! —pavēlēja karalis Lūns. Vai mums piemīt tik maz nopietnības, ka mūs var sakaitināt uzpūtīga pāva nievas? Apsēdies, Korin, vai arī ej projām no galda! Uzaicinu jūsu augstību vēlreiz uzklausīt mūsu noteikumus.

— No barbariem un pesteļotājiem es neuzklausu nekā­dus noteikumus, — Rabadašs ņirgājās. — Lai neviens neuzdrošinās aizskart kaut vienu matu uz manas galvas. Par katru pārestību, ko jūs man nodarīsiet, samaksāsiet ar veselām jūrām nārniešu un ārčenlendiešu asiņu. Baismīga būs Tišroka atriebība, pat tagad. Bet nomaitājiet vien mani — tad dedzināšanas un spīdzināšanas šajās ziemeļu zemēs kļūs par stāstu, kas biedēs pasauli gadiem ilgi. Sargieties! Sargieties! Sargieties! Taša zobens bulta krīt no debesīm!

—Vai tā dažkārt pusceļā neuzķeras uz āķa? — pavaicāj a Korins.

—    Kaunies, Korin, — karalis dēlu aprāja. — Kādu izsmiet var rikai tādā gadījumā, ja tas ir stiprāks par tevi.

—Aktu muļķa Rabadašs, — Lūsija nopūzdamās izdvesa.

Nākamajā mirklī Koru pārņēma izbrīns, kāpēc visi pie galda piecēlušies kājās un stāv kā mēmi. Protams, viņš darīja tāpat. Un tad zēns ieraudzīja iemeslu. Viņu vidū atradās Aslans, kaut ari neviens nebija redzējis viņu ienākam. Kad milzīgais Lauva nedzirdami izgāja starp Rabadašu un apsūdzētājiem, nekauņa sarāvās.

—    Rabadaš, — Aslans viņu uzrunāja. — Piesargies! Tava bojāeja ir tuvu, taču tu vēl vari no tās izvairīties. Atmet savu lepnību (ar ko gan tu vari lepoties?) un savu niknumu (kas tad tev nodarījis pāri?) un pieņem šo krietno karaļu žēlastību.

Tad Rabadašs ņēmās valbīt acis un ieplēta muti pretīgā, platā, ņirdzīgā smīnā kā haizivs, kustinādams ausis uz priekšu un atpakaļ (kā to var iemācīties jebkurš, ja tik ir pacietība). Kalormenā tas vienmēr bija izraisījis lielu efektu. Kad viņš tā viebās, drebēja pat visdrošsirdīgākie, bet parasti ļaudis krita zemē un jūtīgāki cilvēki bieži vien zaudēja samaņu. Taču Rabadašs nebija sapratis, ka ļoti viegli gan ir iebiedēt tos, kurus viegli var iemest dzīvus verdošā kadā, tiklīdz dod tādu pavēli. Turpretī Arčenlendā šīs grimases nekādas šausmas neiedvesa; patiesībā Lūsija vienīgi nodomāja, ka Rabadašam kļūst slikti.

—   Dēmon! Dēmon! Dēmon! — spalgi kvieca princis.

—  Es tevi pazīstu! Tu esi Nārnijas nekrietnais sātans. Tu esi dievu ienaidnieks. Klausies, kas esmu es, tu drausmīgais spoks! Es esmu cēlies no Taša nepielūdzamā un neuz­varamā, un lai uz tevi gulstas Taša lāsts! Lai tevi ķer zibens skorpionu izskatā! Nārnijas kalni taps samalti putekļos. Tie…

—    Uzmanies, Rabadaš, — Aslans mierīgi brīdināja.

—  Tavs gals jau pienācis tuvāk — tas atrodas aiz durvīm, tas jau nospiedis rokturi.

—    Lai sagāžas debesis! — bauroja Rabadašs. — Lai atveras zeme! Lai pasauli aprij asinis un uguns! Taču nešau­bieties, ka es ātrāk nelikšos mierā, līdz nebūšu aiz matiem aizvilcis uz savu pili šo barbaru karalieni, šo kuci, šo…

— Stunda ir situsi, — teica Aslans, un Rabadašs, sev par milzīgām šausmām, redzēja, ka visi sāk smieties.

Viņi nespēja savaldīties. Rabadašs visu laiku bija kustinājis ausis šurpu turpu, un, tiklīdz Aslans pateica «Stunda ir situsi», tās sāka pārveidoties. Tās kļuva garākas, smailākas un drīz pārklājās ar pelēku spalvu. Un, kamēr visi gudroja, kur tādas ausis agrāk redzējuši, Rabadašs sāka mainīties arī sejā. Tā pastiepās garāka, augšdaļā kļuva platāka, acis palielinājās, un deguns iegrima (vai arī seja uztūka un kļuva par purnu), un arī ģīmja lejasdaļa pārklājās ar spalvu. Rokas izstiepās garākas un priekšā nokārās lejup, plaukstas atspiedās pret zemi; tikai tās vairs nebija rokas, bet dzīvnieka kājas. Rabadašs stāvēja uz visām četrām, viņa