Zirgs un viņa zēns

Pagāja piecas minūtes, līdz viņš atkal piecēlās, smagi elpodams un aplipis ar paparžu lapām.

—    Nu esmu gatavs, — viņš bezgala drūmi norūca. — Rādi ceļu, princi Kor, lai dzīvo Ziemeļi un Nārnijā!

Taču viņš izskatījās drīzāk pēc zirga, kas iet uz bērēm, nekā pēc sen svešatnē aizvesta gūstekņa, kas atgriežas mājās un brīvībā.

Piecpadsmitā nodaļa rabadašs Smieklīgais

Nākamais ceļa pagrieziens izveda viņus no kokiem, un tur aiz zaļiem mauriem, aizsargātu no ziemeļvēja, ar mežu apaugušu, augstu kalnu grēdu aizmugurē, viņi ieraudzīja Anvardas pili. Tā bija ļoti veca, celta no sarkanbrūniem akmeņiem siltā toni.

Viņi vēl nebija piejājuši pie vārtiem, kad karalis Lūns iznāca viņiem pretī. Viņš nebūt neatbilda Aravisas iztēlei par karali. Mugurā viņam bija pavisam vecas drēbes, jo viņš tikko kā atgriezās no suņu mītnēm, kuras bija apskatījis kopā ar galveno mednieku, un tikai uz mirkli apstājies, lai nomazgātu savas suņmīļa rokas. Taču tas, kā viņš, cēli un stalti paklanoties, apsveica Aravisu un saņēma viņas roku, ne ar ko neatšķīrās no varena imperatora manierēm.

—    Mazā dāma, — viņš sacīja, — mēs tevi no sirds apsveicam. Ja mana dārgā sieva vēl būtu dzīva, tas notiktu līksmāk, taču ar to pašu labvēlību. Man žēl, ka tevi piemek­lējusi nelaime, kas izdzinusi no tēva mājas, par ko tu, protams, skumsti. Mans dēls Kors pastāstīja man par jūsu kopīgajiem piedzīvojumiem un varonīgo rīcību.

—  To visu veica viņš, sir, — attrauca Aravisa. — Viņš taču metās uz kādu lauvu, lai mani izglābtu.

—    Vai patiešām? — sejai iegaismojoties, noprasīja karalis Lūns. — Šo stāsta daļu es neesmu dzirdējis.

Nu Aravisa to attēloja. Un Kors, kas gan bija ļoti vēlējies, lai šis gadījums kļūtu zināms, kaut arī saprata, ka pats to nevar celt priekšā, — nemaz tik ļoti nepriecājās, kā bija gaidījis, bet, gluži otrādi, jutās diezgan muļķīgi. Turpretī tēvam tas sagādāja milzu prieku, un nākamajās nedēļās viņš to atstāstīja tik daudziem cilvēkiem, kaKoram gribējās, lai tas vispār nebūtu noticis.

Tad karalis pievērsās Hvinai un Brī, izturēdamies pret tiem tikpat pieklājīgi kā pret Aravisu, un sīki iztaujāja zirgus par viņu ģimenēm un kur viņi Nārnijā dzīvojuši pirms sagūstīšanas. Zirgi bija diezgan nerunīgi, jo nebija raduši, ka cilvēki, tas ir, pieauguši cilvēki, pret viņiem izturas kā pret sev līdzīgiem. Ar Aravisu un Koru tas bija savādāk.

Drīz no pils iznāca karaliene Lūsija un piebiedrojās viņiem, un karalis Lūns Aravisai sacīja: — Mana dārgā, te ir mūsu karaļnama mīļā draudzene, kas parūpējās, lai tiktu sakārtotas tavas dzīvojamās telpas: to viņa pieprot labāk par mani.

— Tu taču gribētu nākt tās apskatīt, vai ne? — vaicāja Lūsija, noskūpstīdama Aravisu. Meitenes tūdaļ viena otrai iepatikās un drīz vien kopā aizgāja, lai pārrunātu par Aravisas guļamistabu un buduāru un par tērpiem, kas viņai jāsagādā, kā arī par visu citu, ko meitenes tādos gadījumos pārrunā.

Pēc otrām brokastīm, ko viņi iebaudīja uz terases (galdā tika celta auksta putnu gaļa un auksts medījuma pīrāgs, kā arī maize, vīns un siers), karalis Lūns, saraucis pieri, smagi nopūtās un ierunājās: — Ak tu piķis! Draugi, mums joprojām kaklā karājas tas nožēlojamais radījums Rabadašs, un mums noteikti jāizlemj, ko ar viņu darīt.

Lūsija sēdēja karalim pie labās rokas un Aravisa — pie kreisās. Karalis Edmunds ieņēma vietu galda vienā galā un augstmanis Darins — otrā. Dara un Peridana, kā ari Kora un Korina krēsli atradās karaļa pusē.

—Jūsu majestātei būtu pilnīgas tiesības nocirst viņam galvu, —teica Peridans. —Tāds viņa uzbrukums līdzinās slepkavībai.

—     Tā ir skaidra patiesība, — Edmunds piekrita. — Tomēr pat nodevēji var laboties. Es pazīstu kādu, ar kuru tā notika. — Viņš izskatījās ļoti domīgs.

—    Ja nogalināsim Rabadašu, var draudēt karš ar Tišroku, — teica Darins.

—    Par Tišroku nu gan maza bēda, — karalis Lūns atmeta. — Viņa spēks ir cilvēku skaitā, un tik liels skaits nemūžam nespēs šķērsot tuksnesi. Bet man nav tādas dūšas, lai varētu aukstasinīgi nomaitāt cilvēkus (pat node­vējus). Ja pārgrieztu viņam rīkli kaujā, mana sirds justos makten atvieglota, bet tagad ir citādi.

—       Ja es varētu ieteikt, — sacīja Lūsija, — tad jūsu majestātei vajadzētu pakļaut viņu vēl vienai pārbaudei. Atlaidiet viņu brīvībā, piespiežot apsolīties, ka nākamībā viņš rīkosies godīgi. Varbūt viņš turēs vārdu.

—    Varbūt mērkaķi kļūs godīgi, mās, — sacīja Ed­munds. — Bet, zvēru pie Lauvas, ja viņš atkal lauzīs solījumu, tad lai tas notiek tādā vietā un laikā, kad jebkurš no mums godīgā cīņā varētu viņam atskaldīt galvu.

—Tas taps izmēģināts, — atteica karalis un tad uzrunāja vienu no pavadoņiem: — Draugs, aizsūti pēc cietumnieka.

Rabadašu atveda, važās ieslēgtu. Paskatoties uz viņu, varētu domāt, ka viņš nakti pavadījis pretīgā apakšzemes