Zirgs un viņa zēns

—  Tā arī ir, — Brī atbildēja. — Bet, ja es piesaucu šo Lauvu, es ar to, protams, domāju Aslanu, Nārnijas dižo atbrīvotāju, kas aizdzina Raganu un Ziemu. Visi nārnieši zvēr Pie Viņa.

—   Bet viņš ir lauva, vai ne?

—Nē, nē, protams, ne, —diezgan satriekts paskaidroja Brī.

—  Visos Tašbānas nostāstos apgalvots, ka viņš ir gan lauva, — tielējās Aravisa. — Un, ja viņš tas nav, kāpēc tad tu viņu sauc par lauvu?

—    Zini, tu to savos gados lāgā neizprastu, — Brī sacīja. — Un es toreiz, kad atstāju Nārniju, biju tikai jauns kumeļš, tāpēc arī pats to lāgā neizprotu.

(To teikdams, Brī stāvēja ar muguru pret zaļo valni, bet viņa sarunu biedres — tam pretī. Viņš runāja diezgan augstprātīgā tonī, pa pusei aizmiedzis acis, tāpēc arī nepamanīja, kā pārvēršas Hvinas un Aravisas sejas izteiksme. Viņām bija nopietns iemesls atplest mutes un acis, jo, kamēr Brī runāja, tās ieraudzīja, kā uz zaļā vaļņa uzlec milzīgs lauva un nostājas tur līdzsvarā. Šis dzīvnieks gan bija gaišāki dzeltens, lielāks un skaistāks un satrauca prātus vairāk par jebkuru lauvu, ko viņas jebkad bija redzējušas. Lauva tūdaļ nolēca lejā aplokā un tuvojās Brī no mugurpuses. Viņa soļi nesacēla ne mazāko troksni. Un Hvina un Aravisa arī neiedrošinājās neko teikt. (Jo vairāk tāpēc, ka bija sastingušas kā sālsstabi.)

—   Nav šaubu, — Brī turpināja, — ka tad, kad ļaudis runā par viņu kā Lauvu, tad domā vienīgi to, ka viņš ir stiprs kā lauva vai (protams, pret mūsu ienaidniekiem) nikns kā lauva. Vai kaut ko tamlīdzīgu. Pat tādai mazai meitenei kā tu, Aravisa, jāsaprot, ka būtu pilnīgi aplami iedomāties, ka viņš patiešām i r lauva. Tas nudien nozīmētu izrādīt necieņu. Ja viņš būtu lauva, tad viņam vajadzētu līdzināties tādiem pašiem dzīvniekiem kā mēs, pārējie. Ja viņš būtu lauva, tad tak (un te Brī sāka smieties) viņam būtu četras ķepas, aste un ūsas! I-ā, ho-ho-ho! Palīgā!

Jo tieši tad, kad Brī izrunāja vārdu «ūsas», viena no Aslana ūsām tiešām bija pakutinājusi zirga ausi. Brī kā bulta aizlidoja uz iežogojuma otru pusi un tur pagriezās. Valnis bija pārāk augsts, lai zirgs varētu tam pārlēkt, un tālāk, kur skriet, nebija. Aravisa ar Hvinu atsprāga atpakaļ. Kādu mirkli valdīja mēms klusums.

Tad Hvina, gan trīcēdama pie visām miesām, dīvaini klusu iezviedzās un pāri laukumam pierikšoja pie Lauvas.

—  Lūdzu, —viņa sacīja, —jūs esat tik skaists. Ja gribat, varat mani apēst. Es labāk gribētu, lai mani apēstu jūs, nekā es tiktu izbarota kādam citam.

—  Dārgā meita, — teica Aslans, uzspiezdams lauvisku buču uz viņas trīsošā, samtainā purna. — Es zināju, ka nepaies ilgs laiks, līdz tu atnāksi pie manis. Lai tevi gaida līksmas dienas!

Tad viņš pacēla galvu un ierunājās skaļākā balsī.

—  Brī, —viņš teica, — tu nabaga lepnais, pārbiedētais zirgs, nāc šurp. Vēl tuvāk, mans dēls! Neuzdrīksties neuzdrīkstēties. Pieskaries man! Te ir manas ķepas, te ir mana aste, šīs ir manas ūsas. Es esmu īsts Dzīvnieks.

—  Aslan, — drebošā balsī sacīja Brī, — diemžēl es, bez šaubām, esmu muļķis.

—   Laimīgs ir zirgs, kas to apzinās, kamēr vēl ir jauns. Tas pats attiecas arī uz Cilvēku. Nāc tuvāk, Aravisa, mana meita! Skaties! Manas ķepas ir kā samts. Šoreiz es tev neskrāpēšu.

—   Šoreiz, kungs? — vaicāja Aravisa.

—  Tas biju es, kas tevi ievainoja, — teica Aslans. — Es esmu vienīgais Lauva, ko tu visos savos" klejojumos esi sastapusi. Vai zini, kāpēc es tev skrāpēju?

—  Nē, kungs.

—  Skrāpējumi tavā mugurā —brūce par brūci, sāpe par sāpi, asinis par asinīm — bija uz mata tādi kā sitienu svēdras tavas pamātes verdzenes mugurā, jo tieši tu iedevi viņai miega zāles. Tev vajadzēja uzzināt, kā viņai sāpēja.

—  Jā, kungs. Lūdzu…

—Jautā vien, mana dārgā, — teica Aslans.

—Vai mans nodarījums atnesīs viņai vēl kādu ļaunumu?

—  Bērns, — sacīja Lauva, — tu no manis dzirdi stāstu par sevi, ne par viņu. Neviens nedzird stāstu par citu, vienīgi stāstu par sevi pašu. —Tad viņš papurināja galvu un ierunājās maigākā balsī.

— Priecājieties, mazie, —viņš sacīja. —Drīz atkal tiksi­mies. Tomēr pirms tam pie jums atnāks cits viesis. —Vienā lēcienā Lauva uzlidoja uz vaļņa un pazuda viņu skatienam.

Dīvainā kārtā pēc Lauvas aiziešanas neviens nejuta slieksmi vienam ar otru par viņu runāt. Visi lēni aizgāja pa kluso zālienu uz dažādām pusēm un tur vienatnē, domās nogrimuši, staigāja šurpu turpu.

Apmēram pēc pusstundas abus zirgus aizsauca uz mājiņas viņu pusi ieēst kaut ko garšīgu, ko Vientuļnieks bija tiem pagatavojis, un Aravisa, kas joprojām staigāja un domāja, izdzirdusi ārā pie vārtiem spalgu taures skaņu, salēcās.

—  Kas tur ir? — Aravisa noprasīja.

—Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors, — kāda balss aiz vārtiem pavēstīja.

Aravisa atslēdza vārtus, atvēra tos un pakāpās mazliet atpakaļ, lai ielaistu svešinieku.

Pirmie ienāca divi karavīri ar āvām un ieņēma miera stāju katrs savāieejas pusē. Tad sekoja vēstnesis un taurētāji.