Zirgs un viņa zēns

—Ak tu muļķis! —novaidējās Vientuļnieks. —Nabaga drosmīgais, mazais nejēga. Viņš taču par kaujām neko nezina. Nepavisam neizmanto vairogu. Viens sāns ir bez aizsega. Viņam nav ne mazākās jausmas, ko darīt ar zobenu. Ā, nu viņš atcerējies. Nikni to vēcina… gandrīz nocirta pats savam ponijam galvu, un, ja neuzmanīsies, tad drīz tā arī notiks. Tagad zobens viņam izsists no rokas. Sūtīt bērnu kaujā nudien ir slepkavība; piecas minūtes — un viņš vairs nebūs dzīvs. Pieliecies, dumiķi, — vai, nu jau guļ zemē.

—   Beigts? — pārbīlī noprasīja trīs balsis.

—  Kā es varu zināt? — atbildēja Vientuļnieks. — Kaķi savu darbu padarījuši. Visi zirgi, kuriem nav jātnieku, nogalināti vai aizbēguši, tos kalormeni atkāpjoties vairs nevarēs izmantot. Nu kaķi atgriežas galvenajā cīņas vietā.

Viņi lec virsū vīriem, kas triec baļķi. Baļķis guļ zemē. Labi! Labi! Vārtus atver no iekšpuses. Sāksies uzbrukums no cietokšņa. Pirmie trīs ir ārā. Vidū karalis Lūns, brāļi Dars un Darins viņam katrā pusē. Aiz tiem nāk Trans un Sars, un Kols ar savu brāli Kolinu. Nu jau ārā ir desmit — divdesmit — gandrīz trīsdesmit vīru. Kalormenu spēkus spiež atpakaļ uz iznācēju pusi. Karaļa Edmunda cirtieni ir apbrīnojami. Viņš tikko kā nocirtis Koradīnam galvu. Daudzi kalormeni nometuši ieročus un bēg uz mežu. Tie, kuri paliek, ir diezgan kļūmīgā situācijā. Milži ielenc viņus no labās puses, kaķi no kreisās, Karalis Lūns no aizmugures. Kalormenu palicis tikai mazs pulciņš, viņi cīnās, atrazdamies ar mugurām kopā. Tavs tārkāns ir beigts, Brī, Lūns ar Azrū saķērušies tuvcīņā; liekas, karalis uzvarēs — karalis turas labi — viņš ir uzvarējis. Azrū ir beigts. Karalis Edmunds pakrīt, nē, atkal pieceļas kājās: viņš cērtas ar Rabadašu. Viņi cīnās pašos pils vārtos. Vairāki kalormeni padevušies. Darins nogalinājis Ilgamutu. Neredzu, kas noticis ar Rabadašu. Laikam viņš ir miris, it kā atspiedies pret pils mūri, tomēr īsti nezinu. Klemešs vēl cīnās ar karali Edmundu, taču visur citur sadursmes ir galā. Klemešs padevies. Cīņai beigas. Kalormeni ir pilnīgi sakauti.

Kad Sasta nokrita no zirga, viņš nodomāja, ka nu ir pazudis. Tomēr zirgi pat kaujā cilvēkus mīda daudz retāk, nekā varētu iedomāties. Apmēram pēc desmit minūtēm Sasta pēkšņi aptvēra, ka tuvākajā apkārtnē neviens zirgs vairs nedimdina un troksnis (joprojām varēja dzirdēt krietni daudz dažādu trokšņu) vairs nav kaujas troksnis. Viņš piecēlās sēdus un platām acīm lūkojās apkārt. Pat viņš, lai cik maz apjēdza no kaujām, drīz noprata, ka ārčenlendieši un nārnieši ir uzvarējuši. Vienīgie dzīvie kalormeni, ko zēns redzēja, bija saņemti gūstā, pils vārti stāvēja plaši vaļā, un pāri triecienbaļķim karalis Lūns un karalis Edmunds spieda viens otram roku. Bija dzirdams, ka augstmaņi un kaujinieki, aizkusuši un satraukti, stāv lokā ap karaļiem un katrā ziņā līksmi risina sarunas. Un tad pēkšņi tās visas apvienojās un nogranda smieklu pērkons.

Juzdamies neierasti stīvs, Sasta ar pūlēm pieslējās kājās un skrēja skatīties, kas tur īsti ir par jokiem. Viņš ieraudzīja pavisam neparastu skatu. Izrādījās, ka nelaimīgais Rabadašs karājas pie pils mūra. Kājas nikni spārdījās apmēram divas pēdas virs zemes. Bruņukrekla važiņas kaut kur nez kā bija aizķērušās tā, ka zem padusēm apžņaudza augumu un pa pusei aizsedza seju. Patiesībā viņš izskatījās kā cilvēks, ko jūs ieraugāt, pūloties uzdabūt mugurā šauru kreklu, kas tam ir drusku par mazu. Cik varēja noprast no vēlākām pārrunām (un varat nešaubīties, ka šis notikums vēl ilgi bija ļaužu valodās), viss bija risinājies apmēram tā. Kaujas sākumā viens no Milžiem ar savu nagloto zābaku bija neveiksmīgi spēris Rabadašam: neveiksmīgi tāpēc, ka Rabadašu nesašķaidīja, kā bija nodomāts, taču, no cita viedokļa raugoties, zināmā mērā veiksmīgi, jo viena no naglām uzplēsa važiņu kreklu — gluži tāpat, kā mēs ar jums kādreiz uzplēšam parasto kreklu. Tāpēc Rabadašam brīdī, kad viņš pie vārtiem sadūrās ar Edmundu, bruņu mugurpusē bija izrauts caurums. Kad Edmunds spieda viņu atkāpties tuvāk un tuvāk mūrim, viņš uzlēca uz kāda pakāpiena un stāvēja tur, raidīdams Edmundam no augšas

cirtienu pēc cirtiena. Bet pēc brīža, saprazdams, ka, pacēlies galvas tiesu augstāk par pārējiem, viņš kļūst par jebkuras nārniešu bultas mērķi, Rabadašs nolēma lēkt atkal lejā. Turklāt lecot viņš gribēja izskatīties un izklausīties (un, bez šaubām, uz īsu mirkli tā patiešām šķita) ļoti varens un ļoti briesmīgs, jo piedevām sauca: «No debesīm krīt Taša bulta!» Taču lēkt viņš bija spiests sāniski, jo ļaudis, kas stāvēja tieši priekšā, brīvu vietu, kur piezemēties, nebija atstājuši. Un tad (kaut ko vienkāršāku nevarētu pat vēlēties) caurums bruņukrekla mugurpusē aizķērās aiz kāda sienā iemūrēta āķa. (Senos laikos uz āķa bija karājies riņķis, pie kura sēja zirgus.) Un tur nu Rabadašs kuļājās kā žāvēties izkārts veļas gabals, un visi par viņu smējās.

—   Nolaid mani lejā, Edmund, — gaudoja Rabadašs. — Nolaid lejā un stājies pretī kā karalis un kā īsts vīrs vai, ja esi pārāk liels gļēvulis, lai tā rīkotos, tūlīt mani nodur.