Zirgs un viņa zēns

—   Viņa karaliskā augstība Arčenlendas princis Kors lūdz, lai viņu pieņem audiencē Aravisas jaunkundze, — sacīja vēstnesis. Pēc tam viņš kopā ar taurētāju pakāpās sānis, palocījās, karavīri sveicināja, un ienāca pats princis. Visi pavadoņi atkāpās un aizvēra aiz sevis vārtus.

Princis paklanījās, taču diezgan neveikli —viņam šāda kustība vis nepiestāvēja. Aravisa atbildēja ar reveransu kalormenu stilā (tas nebūt nav līdzīgs mūsējam), darīdama to ļoti veikli, jo, protams, bija iemācīta, kā jākustas. Tad viņa pacēla acis un ieraudzīja, kāds šis princis izskatās.

Savā priekšā viņa redzēja nelielu zēnu. Galva viņam bija kaila, un gaišos matus apņēma ļoti šaura zelta stīpiņa, nedaudz resnāka par stiepli. Virsējā tunika bija no balta batista — no tik smalkas drānas kā nēzdodziņš, tā ka spilgti sarkanā apakšējā tunika spīdēja tai cauri. Kreisā roka, kas aptvēra zobena emaljēto spalu, bija apsaitēta.

Aravisa divreiz ielūkojās zēna sejā, tad noelsās un izsaucās: — Kā! Tas taču ir Sasta!

Sasta pēkšņi tumši pietvīka un sāka ātri bērt vārdus.

—    Paklau, Aravis, — viņš teica, — es no visas sirds ceru — tu nedomāsi, ka esmu tā saposies (un turklāt ieradies ar taurētājiem un dažiem citiem pavadoņiem), lai mēģinātu atstāt uz tevi iespaidu un radīt pārliecību, ka nu esmu citāds vai tamlīdzīgas muļķības. Jo daudz labprātāk es būtu atnācis savās vecajās drēbēs, bet nu tās ir sadedzinātas, un tēvs sacīja…,

—  Tavs tēvs? — Aravisa noprasīja.

—     Acīmredzot karalis Lūns ir mans tēvs, — teica Sasta. — Taisnību sakot, es jau būtu varējis to uzminēt. Tāpēc, ka Korins ir man tik līdzīgs. Redzi, mēs esam dvīņi. Ak tā, un mans vārds nav Sasta, tas ir Kors.

—   Kors skan jaukāk nekā Sasta, — teica Aravisa.

—Arčenlendā tā pieņemts nosaukt brāļus, —skaidroja Sasta (jeb princis Kors, kā mums viņš tagad jāgodā). Piemēram, Dars un Darins, Kols un Kolins un tā tālāk.

—   Sasta, tas ir, Kor, — iesāka Aravisa. — Nē, klusē. Man tev tūlīt kaut kas jāsaka. Piedod, ka biju tāda nejaucene. Bet pārmaiņas ar mani notika, pirms es uzzināju, ka tu esi princis, goda vārds. Tas notika tad, kad tu atgriezies un stājies pretī Lauvam.

— Tas Lauva īstenībā nemaz negrasījās tevi galināt, — sacīja Kors.

—    Es zinu. — Aravisa palocīja galvu. Abi uz mirkli svinīgi apklusa, jo saprata, ka gan viens, gan otrs zina par Aslanu.

Aravisa negaidot atcerējās Kora apsaitēto roku. — Paklau! — viņa iekliedzās. — Es piemirsu! Tu biji kaujā. Vai roka tev ievainota?

—    Tīrais skrāpējiens, — sacīja Kors, pirmo reizi izteikdams kaut ko diezgan valdonīgā tonī. Taču pēc mirkļa viņš sāka smieties un sacīja: —Ja gribi zinātpatiesību, tad tas nemaz nav īsts ievainojums. Es tikai nobrāzu ādu no pirkstu kauliņiem, kā to spētu izdarīt jebkurš neveikls muļķis, nebūdams kaujai ne tuvumā.

—    Bet tu biji kaujā, — teica Aravisa. — Droši vien juties brīnišķīgi.

—   Nebūt nebija tā, kā es domāju, — Kors sacīja.

—  Bet, Sa…, tas ir, Kor, — tu man neesi pastāstījis neko par karali Lūnu un to, kā viņš uzzināja, kas tu esi.

—    Nu tad apsēdīsimies, — teica Kors. — Jo tas ir diezgan garš stāsts. Un, starp citu, tēvs ir traki jauks vīrs. Es būtu tikpat priecīgs — vai gandrīz tikpat priecīgs —, uzzinādams, ka viņš ir mans tēvs, arī nebūdams karalis. Kaut arī tagad man būs jāpārcieš audzināšana un tamlīdzīgas briesmīgas lietas. Bet tu gribi dzirdēt šo stāstu. Tātad mēs ar Korinu piedzimām kā dvīņi. Un apmēram nedēļu pēc dzimšanas mūs abus aizgādāja uz Nārniju pie kāda gudra, veca Kentaura, lai tas dotu mums svētību vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet tas Kentaurs bija pravietis — laba tiesa Kentauru ir pravieši. Varbūt tu vēl neesi redzējusi nevienu Kentauru? Vakar daži piedalījās kaujā. Lieliski ļaudis, bet man jāteic, ka es viņu klātbūtnē vēl nejūtos gluži omulīgi. Zini, Aravis, šitajās ziemeļu zemēs būs daudz kā tāda, ar ko vajadzēs aprast.

—  Jā, būs, — Aravisa piekrita. — Taču turpini stāstu.