Zirgs un viņa zēns

—   Ko! Tu esi te! Tātad tu laimīgi izkļuvi ārā? Vai, cik es esmu priecīgs! Nu tikies vaļā! Vai tā nav tīrā laime! Mēs vakarrīt tikko kā iebraucām Kēras Paravelas ostā, un pirmais, ar ko satikāmies, bija Cērvijs Briedis ar visām jaunajām ziņām par uzbrukumu Anvardai. Vai tev neliekas…

—  Kas ir jūsu augstības draugs? — tikko kā nokāpis no zirga, vaicāja karalis Edmunds.

—Vai neredzat, sir? —atsaucās Korins. —Tas ir mans dubultnieks: tas zēns, ko jūs Tašbānā noturējāt par mani.

—A, tātad viņš ir tavs dubultnieks! — izsaucās karaliene Lūsija. — Tik līdzīgi kā dvīņi. Tas nu gan ir kaut kas apbrīnojams.

—   Lūdzu, jūsu majestāte, — Šasta vērsās pie karaļa Edmunda, —es nebiju nodevējs, patiesi nebiju. Jūsu plānus es dzirdēju pret savu gribu. Bet man ne sapņos nebūtu nācis prātā stāstīt tos jūsu ienaidniekiem.

—  Es zinu, ka tu nebiji nodevējs, puis, — teica karalis Edmunds, uzlikdams roku Šastam uz galvas. — Bet, lai tevi par tādu neuzskatītu, citreiz papūlies nedzirdēt to, kas domāts citu ausīm, tomēr viss ir kārtībā.

Pēc tam lielajā burzmā un sarunu jūklī, visiem staigājot šurpu turpu, Šasta uz kādu brīdi izlaida Korinu, Edmundu un Lūsiju no acīm. Taču Korins bija tāds puika, kas drīz vien liek par sevi dzirdēt, un. nepagāja ilgs laiks, kad Šasta izdzirda karali Edmundu skaļi sakām:

—  Pie Lauvas krēpēm, princi, tas nu ir par daudz! Vai jūsu augstība nekad nelabosies? Jūs tak spējat nodarīt vairāk gauži nekā visa armija kopā! Es labprātāk komandētu sirseņu pulku nekā jūs.

Sasta izspraucās cauri pūlim un ieraudzīja Edmundu, kas izskatījās patiešām ļoti nikns, Korinu, kas izskatījās nokaunējies, un nepazīstamu Rūķi, kas sēdēja zemē un viebās. Daži fauni acīmredzot bija tikko kā palīdzējuši viņam atbrīvoties no bruņām.

—   Kaut es būtu paņēmusi līdzi savas brīnumzāles! — teica karaliene Lūsija. — Es varētu ātri visu sadziedēt. Taču Visaugstākais karalis ir stingri noliedzis man ņemt tās līdzi parastajos karos un pavēlējis glabāt patiesi nopietniem negadījumiem!

Noticis bija, lūk, kas. Tūlīt pēc sarunas ar Sastu Korina elkoni bija saķēris Rūķis, ko armijā dēvēja par Erkšķoni.

—   Kas ir, Erkšķoni? — Korins bija vaicājis.

—Jūsu karaliskā augstība, — pavilkdams Korinu sānis, teicis Ērkšķonis, T — ceļš mūs šodien aizvedīs pa kalnu pāreju tieši uz jūsu karaliskā tēva pili. Iespējams, ka jau pirms tumsas iestāšanās sāksies kauja.

—Es zinu, —apliecinājis Korins. —Vai tas nav lieliski?

—    Vai nu lieliski, vai ne, — turpinājis Ērkšķonis, —karalis Edmunds man uz visstingrāko pavēlējis raudzīties, lai jūsu augstība neiepītos kaujā. Jūs drīkstēsiet to noskatīties, un tas jau ir pietiekami daudz, ņemot vērā jūsu augstības mazo gadu skaitu.

—    Vai dieniņ, kādas muļķības! — Korins iebrēcies.

— Es, protams, kaušos. Kā tad karaliene Lūsija ies kopā ar strēlniekiem?

—  Viņas gaišība karaliene darīs, kā viņai labpatiks, — sacījis Ērkšķonis. — Turpretī jūs esat atstāts manā gādībā. Vai nu jums svinīgi jādod princisks solījums, ka jūsu ponijs atradīsies līdzās manējam — nevis pusi kakla tiesas man priekšā, līdz es došu jūsu augstībai atļauju kaut kur aiz­jāt, — vai arī — tā ir viņa majestātes pavēle — mums jāsasien kopā roku locītavas kā diviem cietumniekiem.

—  Ja tu mēģināsi mani sasiet, es tev kraušu, — bļāvis Korins.

—   Ar prieku palūkošos, kā jūsu augstība to darīs, — atteicis Rūķis.

Ar to tādam zēnam kā Korins pilnīgi pieticis, un vienā mirklī viņi ar Rūķi jau bijuši matos. Cīniņš būtu bijis vienlīdzīgs, jo, lai gan Korinam bija garākas rokas un augums, Rūķis bija vecāks un sīkstāks. Tomēr līdz beigām viņi tā arī netikuši (tā ir nelīdzeno piekaļņu cīniņu lielākā nelaime), jo Ērkšķoni piemeklējusi neveiksme: viņš paklupis pret akmeni, kas tur mētājies, nogāzies plakaniski uz deguna un, kad mēģinājis piecelties, jutis, ka ir izmežģījis potīti: tas esot īsts, sāpīgs mežģījums, kas neļaujot viņam vismaz divas nedēļas ne staigāt, ne jāt.

—     Re, ko jūsu augstība izdarījusi, — teica karalis Edmunds. —Jūs esat atņēmis mums pārbaudītu cīnītāju pašā kaujas priekšvakarā.

—   Es stāšos viņa vietā, sir, — Korins teica.

—   Ha! — iesaucās Edmunds. — Neviens neapšauba jūsu drosmi. Taču puika kaujā ir vienīgi drauds savai pusei.

Šinī mirklī karalis bija aizsaukts kaut kur citur, un Korins, sirsnīgi atvainojies Rūķim, piedrāzās pie Šastas un iečukstēja ausī:

—  Žigli! Tagad te ir brīvs ponijs un Rūķa bruņojums. Apliec, pirms kāds ievērojis.

—   Kāpēc? — Šasta vaicāja.

—  Nu, protams, tāpēc, lai mēs ar tevi varētu piedalīties kaujā! Vai tad tu negribi?

—  O-ā, jā, protams, — Šasta atteica. Taču par kaut ko tādu viņš nebūt nebija domājis, un nu viņam pār muguru pārskrēja visai nepatīkami drebuļi.

—   Tā ir pareizi, — vērodams sacīja Korins. — Velc pāri galvai. Un nu jostu zobenam. Taču mums vajadzēs jāt kolonnas beigās un būt klusiem kā pelītēm. Kad kauja sāksies, visi būs pārāk aizņemti, lai mūs ievērotu.

Trīspadsmitā nodaļa kauja pie Anvardas