Zirgs un viņa zēns

Tomēr, kad abas ierindas beidzot sastapās, viņam nudien nebija lielas sajēgas, kas notiek. Valdīja milzīga jezga un ellišķīgs troksnis. Zobenu Šastam drīz vien gluži vienkārši izsita no rokas. Un pavada nez kā samudžinājās. Tad viņš sajuta, ka slīd lejup. Uz viņa pusi taisnā ceļā lidoja šķēps, un, kad viņš pieliecās, lai no tā izvairītos, tad noripoja no zirga, sāpīgi atsitās ar kreisās rokas kauliņiem pret kāda cīnītāja bruņām un… «

Tomēr nav jēgas mēģināt attēlot šo kauju no Šastas viedokļa; viņš pārāk maz saprata kauju kopumā un arī to, kāda loma tajā ir viņam pašam. Kas īsti notika, es vislabāk varu pastāstīt, aizvedot jūs dažu jūdžu attālumā, kur Dienvidu robežjoslas Vientuļnieks sēdēja, lūkodamies dīķa gleznainajā spogulī zem kuplu koku zariem. Brī, Hvina un Aravisa atradās viņam līdzās.

Jo tieši šinī dīķī lūkojās Vientuļnieks, kad gribēja zināt, kas notiek pasaulē ārpus viņa mītnes zaļajiem vaļņiem. Zināmās reizēs viņš tur kā spogulī varēja saskatīt, kas notiek to pilsētu ielās, kuras atradās daudz tālāk uz dienvidiem nekā Tašbāna, vai kādi kuģi iebrauc tālo Septiņu salu Sarkanajā ostā, vai kādi laupītāji vai mežonīgi zvēri sarosījušies lielajos rietumu mežos starp Laternas klajumu un Telmāru. Visu šo dienu viņš dīķi gandrīz nebija pametis — pat ne lai paēstu un padzertu, jo zināja, kādi svarīgi notikumi risinās Arčenlendā. Aravisa un zirgi arī lūkojās ūdenī. Viņi saprata, ka tas ir maģisks dīķis: tas atspoguļoja nevis kokus un debesis, bet miglainus un krāsainus tēlus, kuri kustējās, nemitīgi kustējās tā dziļumos. Taču īsti skaidri viņi neko neredzēja. Vientuļnieks to spēja un laiku pa laikam pastāstīja pārējiem, ko redz. īsu brīdi, pirms Sasta iekļuva savā pirmajā kaujā, Vientuļnieks ierunājās:

— Es redzu divus trīs ērgļus riņķojam aizā pie Vētrukrasta smailes. Viens ir vecākais no visiem ērgļiem. Viņš nelidotu, ja nebūtu gaidāma kauja. Es redzu viņu laižamies šurpu turpu, dažreiz paskatāmies lejup uz Anvardu un reizēm uz austrumiem, aiz Vētrukrasta smailes, — tagad es redzu, kādā darbā Rabadašs ar saviem vīriem visu dienu bijuši aizņemti. Viņi nocirtuši un apdarinājuši lielu koku, un nu tie nāk ārā ao meža, nesdami šo baļķi. Pagājušās nakts neveiksmīgais uzbrukums viņiem bijis par mācību. Viņš gan būtu rīkojies gudrāk, ja liktu vīriem izgatavot kāpnes, taču tas vilktos pārāk ilgi un viņš ir nepacietīgs. Gatavais muļķis! Tiklīdz pirmais uzbrukums izgāzās, viņam būtu vajadzējis jāt atpakaļ uz Tašbānu, jo viss viņa plāns balstījās uz ātru un negaidītu rīcību. Nu viņi baļķi novieto triecienam. Karaļa Lūna vīri apber viņus ar bultu krusu. Pieci kalormeni ir krituši, bet upuru nebūs daudz, jo viņi virs galvām tur vairogus. Rabadašs padaban dod pavēles. Viņam līdzi ir paši uzticamākie augstmaņi, tārkāni no austrumu apvidiem: tie nepazīst žēlastību. Koradins no Tormantas pils un Azrū, un Klemešs, un Ilgamuts ar sakropļoto lūpu, un kāds garš tārkāns ar tumšsarkanu bārdu…

—   Pie Lauvas krēpēm, mans vecais saimnieks Anradīns! — iesaucās Brī.

—   Kuš-š-š, — Aravisa apsauca.

—  Nu baļķis sāk kustēties. Ja es varētu ne vien redzēt, bet arī dzirdēt, kāds tas būtu troksnis! Trieciens pēc trieciena: nevieni vārti pārāk ilgi neizturēs. Bet pag! Kaut kas augšā pie Vētraskrasta nobaidījis putnus. Tie bariem lido ārā. Gaidiet, gaidiet… Es vēl nevaru saredzēt… Ā! Tagad varu. Visa grēda līdz pat austrumiem ir nosēta melna ar jātniekiem. Kaut jel vējš iekluptu karogā, tā ka tas sāktu plīvot! Lai nu kas tie ir, grēdai pāri tikuši. A-ā! Nu es saredzu karogu. Nārnijā! Nārnijā! Sarkanais lauva. Viņi jāj pilnos auļos lejup pa nogāzi. Redzu karali Edmundu. Aizmugurē strēlnieku vidū ir kāda sieviete. Vai!

—   Kas ir? — elpai aizraujoties, vaicāja Hvina.

—   No rindas kreisās puses ārā metas kaķi.

—   Kaķi? — Aravisa brīnījās.

—  Lieli kaķi, leopardi un citi viņiem līdzīgie, — nepa­cietīgi skaidroja Vientuļnieks. — Saprotu, saprotu. Kaķi veido loku ap zirgiem, kuru jātnieki cīnās, kājās stāvēdami. Labs gājiens. Kalormenu zirgus jau pārņēmušas trakas bailes. Kaķi tagad iekļuvuši viņu barā. Taču Rabadašs par to padomājis, un nu simt vīru sēž seglos. Viņi jāj pretī nārniešiem. Abas puses tagad šķir tikai simt jardu. Tikai piecdesmit. Saredzu karali Edmundu, saredzu arī Peridanu. Nārniešu vidū ir ari divi, kas noteikti ir bērni. Ko tas karalis domā ar viņiem iesākt, ļaujot piedalīties kaujā? Tikai desmit jardu… nu ienaidnieki sastapušies. Milži nārniešu labajā flangā dara brīnumus… taču viens guļ zemē… viņam laikam iešauts acī.

Centrā ir viens vienīgs juceklis. Labāk varu saskatīt kreiso pusi. Re, kur atkal abi zēni! Zvēru pie Lauvas dzīvības, viens ir princis Korins. Otrs viņam tik līdzīgs kā ūdenslāse. Tas ir jūsu mazais Sasta. Korins cīnās kā pieaudzis vīrs. Viņš nogalinājis vienu kalormenu. Tagad var saredzēt arī daļu centra. Rabadašs un Edmunds gandrīz sastapās, bet drūzma viņus izšķīra.

—   Kā ar Sastu? — Aravisa uztraucās.