Baltā kontinenta spoki

Stonors pēkšņi iesita sev ar pirkstgaliem pa pieri.

—   Nu es saprotu! Varbūt viņu tuvošanās rada šos neizprotamos radiotraucējumus? Ja jau viņi tik ļoti piesātināti ar elektrību . ..

-— Stonor, zini ko, — Lovs domīgi sacīja, — tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Toivo nokļuvis šo elles izdzimteņu nagos. Nav šaubu, ka viņi mitinās pazemes labirintos. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tās visas ir viņu klātbūtnes pazīmes. Jābrīnās, ka toreiz viņi mūs palaida sveikā …

Stonors sarāvās.

—    Vai tu tā domā?

—   Mūsu ekspedīcija sarukusi uz pusi, — Lovs turpināja. — Tagad mēs neko vairs nepaveiksim. Pat neuzzināsim, kur palikuši pazudušie biedri. Arī Rasels varēja iekrist šo riebekļu slazdos. Varbūt vairāki pērtiķi pagājušajā nakti vazājušies ap Lielo kabīni. Ja viņi pa īstam sadūšosies mums uzbrukt, mēs visi būsim pagalam.

—    Uzbrukt?

—   Stonor, kāpēc viņi to nevaretu darīt? .. . Visu laiku domāju un nekādi nevaru saprast, kādēļ Rasels brīdinājis ārstu, lai mēs nešaujot.

—    Blēņas!

Stonors steigšus iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm sāka skanēt mūzika.

—      Fred, tā, šķiet, ir Keiptaunas pārraide, — Stonors

sacīja, nākdams atpakaļ. — Pagaidām ēterā viss mierīgi.

Mūzika pēkšņi beidzās. īss pārtraukums un pēc tam:

—     Hallo, hallo, runā Lazareva stacijas radio. Izsaucam Anglijas-Amerikas-Francijas ekspedīcijas pārzie- motājus. Lielā kabīne, hallo, hallo, kāpēc klusējat? Paziņojiet, kas noticis! Hallo, hallo . . .

So tekstu divreiz nolasīja angļu, pēc tam franču valodā.

—    Nesaprotu, kāpēc viņi atkal mūs izsauc, — Stonors īgni sacīja.

—     Kas tur ko nesaprast? Mēs klusējam. Viņi ir tuvākie kaimiņi. Ralf, šeit ir Antarktika. — Lovs piecēlās no galda. — Viņiem katrā ziņā jāatbild. Varbūt pasaukt ārstu?

—    Nevajag. Parunā pats.

Lovs devās uz radiokabīni.

—    Fred, paklausies, pagaidi vienu brītiņu! — Stonors uzsauca. — Tu viņiem pasaki . . .

Lovs nepaspēja izrunāt teikumu līdz galam: repro- duktorā atkal jau skanēja šaušalīgā gaudošana. Ik mirkli tā kļuva arvien skaļāka.

Pa radiokabīnes durvju spraugu pabāza galvu Lovs.

—    Ēters atkal sāk trakot. Nedzird neko citu, izņemot šo ellišķīgo mūziku.

—     Fred, elektriskie pērtiķi tuvojas Lielajai kabīnei, — Stonors čukstēja. — Pagriez klusāk, bet neizslēdz. Papūlēsimies izciest šo koncertu. Tagad ir labi. ..

Nu, vecais, ko darīsim tālāk?

*

Pagāja dažas stundas. Ēters joprojām kaukoņas pilns. Brīžiem tā kļuva spēcīgāka, brīžiem vājāka, taču bija dzirdama uz visiem viļņiem un pilnīgi pārtrauca radiosakarus.

—    Viņi staigā ap Lielo kabīni, — Stonors teica, zobus sakodis. — Staigā un okšķerē.

—    Dīvaini, kāpēc viņi nemēģina iekļūt iekšā, — Lovs brīnījās. — Viņiem ir tik milzīgs spēks un citas

īpašības, ka ielauzt angāra jumtu vai sadragāt izejas lūku viņiem būtu tīrais nieks.

—    Viņi neapjēdz, ko vajadzētu darīt, — Stonors nedroši ierunājās. — Lai kādas viņu īpatnības, viņi tomēr ir tikai pērtiķi.

—     Ralf, manuprāt, tie nav pērtiķi, — Lovs gandrīz čukstēja. — Es neesmu māņticīgs, bet tiešām man sāk likties, ka esam sastapušies ar … spokiem, ar aukstuma un tumsas ļaunajiem gariem, ar šo nolādēto ledus tuksnešu patiesajiem valdoņiem.

—    Fred, blēņas, vistrakākās blēņas! Viņiem ejot, sniegā paliek pēdas tāpat kā visām dzīvām būtnēm, un tu pats esi pārliecinājies, ka viņus ievaino arī lodes. Galvenais ir tikai tas, ka šeit, Antarktīdā, apstākļos, kas dzīvām būtnēm gandrīz neciešami, paaudžu paaudzēs viņiem izveidojušās īpatnības, kādas nepiemīt dzīvo būtņu lielākajai daļai, — viņi spēj akumulēt elektrības lādiņus un varbūt arī citus enerģijas veidus. Lai gan jāpiebilst, ka zinātnieki jau sen atraduši organismus, kas spēj akumulēt elektrību. Atcerieties torpedi- nīdu dzimtas elektriskās rajas. Šīm zivīm ir elektrības orgāni abpus galvas, un tās spēj radīt līdz trīssimt voltu lielu spriegumu.

—    Tā ir tikai teoretizēšana, — Lovs nīgri saviebās, — bet praksē gan laikam man pietrūktu dūšas izšaut vēl vienu sprāgstošo lodi uz šo elektrības piesātināto nezvēru. Neviens nav saucis mani par gļēvuli, bet atzīstos, ka tagad esmu mazliet nobijies.

—    Un tomēr agri vai vēlu mums būs jākāpj augšā un vēlreiz jāizmēģina laime.

—    Laime?

—    Protams. Lai notiek kas notikdams, mums jādabū rokā šie briesmoņi. Vismaz viens no viņiem. Citādi pasaule mums neticēs.

—    Džeks pagājušo nakti paspēja iekliegties, ka tu, Ralf, esot maldījies. Viņš runāja par šiem pērtiķiem. Kādā ziņā tu varēji maldīties?

—    Ārsts būs kaut ko saputrojis. Un kāda tur starpība: vai tie ir pērtiķi vai kas cits! Mums viens no šiem radījumiem jādabū savā varā.

—    Stonor, ir gan starpība. Ja nu šīm būtnēm ir saprāts? …

—    Nemurgo! …

—    Viņi ir spēcīgi, viņi viegli varētu mūs iznīcināt, bet viņi tomēr mums neuzbrūk. Atceries atdoto periskopu un auklu raktuves ejā. Un paklausies šo dīvaino kaukšanu. Tās noskaņa mainās… Varbūt viņi grib piesaistīt mūsu uzmanību? .. .