Baltā kontinenta spoki

—   Vai šīs senās raktuves atrastas radioaktīva elementa rūdas iežos?

—   Urāna rūdas iežos . . . Par to aizmirsu j ums pateikt.

—    Vai iežu izplatība liela?

—    Ļoti liela.

—   Raktuvju ejas izcirstas pēc stingri noteikta plāna?

—   Jā. Visas ejas cita pret citu veido taisnus leņķus. Bet atvainojiet, kā jūs to zināt?

—      Pagājušajā gadā mūsu pārziemotāji šādas raktuves atrada arī Lazareva stacijas tuvumā. Viņu pētījumi tagad laikam būs jau publicēti.

Lovs smagi nopūtās.

—    2ēl, ka nelaiķis Stonors to nezināja.

—    Jāpiebilst, ka arī mēs neko nezinājām par jūsu atradumu. Citādi būtu pārraidījuši jums visus datus.

-— Veriadzes kungs, — 2iro nenocietās, — kā jūs un jūsu biedri domājat… nu . . . kā to lai jums pasaku . . . kas ierīkojis šīs apbrīnojamās raktuves?

—     Šinī jautājumā ir vairāki viedokļi. Atbildēt droši vien būs vieglāk, kad apskatīsim jūsu atradumu. Mūsu uzietajās raktuvēs eju kopgarums nav liels, ledus tās stipri sabojājis, un raktuves laikam ļoti sen jau pamestas. Jāpiebilst, ka arī torija ieži, kuros izcirstas šīs ejas, ir lielā mērā izmantoti. Lova kungs, vēl viens jautājums. Kā jūs domājat: vai šīs noslēpumainās būtnes, ar kurām jūs sastapāties, mitinās pazemes ejās?

—    Nav šaubu, ka šīs būtnes tur staigā. Fakti, par kuriem jums stāstīju, ir pietiekami skaidri.

—     Līdz tumsai vairs tikai četras stundas, — Belovs teica zemā balsī un atbīdīja neizdzerto glāzi. — Tērzēšanu varēsim turpināt lidmašīnā.

—    No kuras vietas gribat sākt meklēšanu? — Veriadze vaicāja un piecēlās.

—    Tonakt vētra brāzās no dienvidaustrumiem, — Lovs sacīja. — Kamanas varbūt ir aizdzītas uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. — Man šķiet, ka vajadzētu lidot gar piekrasti.

—    Uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas senās raktuves?

—    Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

—    Manuprāt, meklēšana tomēr jāsāk no dienvidaustrumiem, — viņš beidzot teica. — Kungi, nebrīnieties par to! Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad Rasela kungu piemeklēja nelaime, aerokamanas, acīm redzot, atradušās krietnu gabalu uz dienvidaustrumiem no jūsu stacijas. Mūsu radistiem nebija iespējams kļūdīties. Briesmu signāls saņemts tieši no turienes. Neviens, izņemot Rasela kungu, šādu signālu nevarēja noraidīt.

- Bet tas notika jau sen.

—    Pirms kādām trim dienām. Taču citādu ziņu mums nav.

—    Labi, pamēģināsim sākt no dienvidaustrumiem, — Lovs piekrita.

—     Kāds no mājās palicējiem lai pastāvīgi dežurē pie radioaparāta. Par palīgu šeit varu atstāt vienu no mūsu mehāniķiem. Lidmašīna nepārtraukti sazināsies ar Lielo kabīni un Lazareva staciju. .. Pēc trīsarpus stundām atgriezīsimies.

*

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Belova lidmašīna pieripoja pie Lielās kabīnes. .

Kamēr apkalpe piesēja lidmašīnu sniega kupola aizvējā, Veriadze un Belovs paspēja pārmīt dažas frāzes.

—    Aerokamanu slieču pēdas neatradām, — sacīja Veriadze, atbildēdams uz profesora jautājumu, — taču kaut ko ļoti interesantu tomēr redzējām. Iespējams, ka tev ir taisnība… Vakarā Lobovs attīstīs fotofilmu, mēģināsim tikt skaidrībā. Bet kas jauns tev?

—    Ģeodēzists ļoti slims. Taču cerības ir. Es varētu daudz ko līdzēt, ja ārstēšana būtu sākta agrāk. Starp citu, tas Žiro ir krietns puisis. Kaut arī, šķiet, alkoholiķis, bet talantīgs ārsts. Ziro ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vēl vairāk. Ja viņš tik ļoti nebūtu pūlējies, polis nomirtu jau pirms dažām dienām.

—    Vai redzēji viņu priekšnieka līķi?

—    Jā. Priekšnieks nogalināts ar kādu man nezināmu milzīgas jaudas enerģijas lādiņu. Audi pilnīgi saārdīti, taču, spriežot pēc dažām pazīmēm, enerģijas lādiņš bijis auksts.

— Tātad patiešām notikusi slepkavība.

—    Bet tas nav cilvēku noziegums.

—    Esi pārliecināts par to?

—    Pilnīgi. Ģeodēzista paralīzi radījis līdzīgs-enerģijas lādiņš, tikai daudz vājāks . . .

Vienojušies par dežurēšanas kārtību, visi, izņemot

Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu uzņemto filmu.

Žiro gribēja palielīties ar savu kulināra talantu un vakariņās pasniedza vairākus smalkus franču ēdienus. Jāpiebilst, ka vakariņas visi paēda klusējot. Aiz plānas šķērssienas starp dzīvību un nāvi svārstījās Kovaļska paralizētās miesas. Vakariņu laikā Belovs divas reizes cēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Tumšā angārā gulēja sakropļotais Stonora līķis. Tas vēl bija jāapbeda.

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

—     Te sniega klajā redzams kaut kas neparasts, — Veriadze sacīja, — kaut kas līdzīgs milzīgai, lēzenai, pilnīgi apaļai piltuvei ar dobumu vidū. Piltuves diametrs pārsniedz divsimt metrus. Gandrīz piecsimt kilometru no šejienes. Zīmīgi, ka briesmu signāls, par kuru jums stāstīju, raidīts apmēram no turienes. Paskatieties, cik dziļš ir centrālais kanāls. Nevarējām saredzēt, kur tas beidzas, kaut gan lidojām pāri zemu jo zemu.

—    Varbūt piltuve ir tanī vietā, kur nokrita bolīds? — Ziro ierunājās.

—    Jūs esat manījuši bolīdu? — Belovs pacēla galvu.