Baltā kontinenta spoki

—    Kas to redzējis un kad?

—    Milzīgs bolīds aizdrāzās pāri pirms kādām divām nedēļām, — atbildēja Lovs. — To redzējis Rasels, bet bolīda sacelto troksni dzirdējām mēs visi. Rasels apgalvoja, ka bolīds nokritis uz dienvidaustrumiem no Lielās kabīnes. Lidmašīnā lidojot, es to biju aizmirsis. Bet tagad, paraugoties uz fotogrāfiju. .. Var būt, ka ārstam taisnība.

—    Nē, tas nekādā gadījumā nav meteorīta izsists dobums, — Veriadze noteikti sacīja. — Rītdien nolaidīsimies pie tās piltuves. Ivan, vai nolaidīsimies?

—    Vajadzēja nolaisties jau šodien, — Lobovs rūca.

—    Es taču gribēju . ..

—    Tad līdz tumsai mēs nebūtu tikuši atpakaļ.

Lovs klusītēm nopūtās. Veriadzes vērīgā auss to

saklausīja.

—    Lova kungs, — gruzīns viņu uzrunāja. — Lūdzu, nedomājiet, ka atstājam novārtā galveno uzdevumu — jūsu biedru meklēšanu. Varu gandrīz apgalvot, ka esam tikuši uz pareizām pēdām.

—     Bet nevarēja taču Rasels, joņodams pretim viesuļvētrai, ar aerokamanām četrās stundās aizkļūt piecsimt kilometru no Lielās kabīnes.

—    Ar aerokamanām, protams, nevarēja . . .

Tobrīd atskanēja tāla dunoņa, kas strauji kļuva spēcīgāka. Salona sienas saka drebēt. Dunoņa auga, auga, pārvērtās par apdullinošu dārdoņu, un klausītājiem jau šķita, ka viņiem pārplīsīs ausu bungādiņa.

Belovs pielēca no galda un drāzās uz āru. Durvīs viņam uzskrēja virsū viens no mehāniķiem. Tas kaut ko kliedza, māja ar rokām it kā aicinādams. Tāpat ne- apģērbušies visi izsteidzās laukā.

Augstu tumšajās debesīs, citu pēc cita zvaigžņu pulkus uz mirkli aizsegdams, joņoja milzīgs violeti zaļgans bolīds, un tam nopakaļ stiepās spīdošu dūmu grīste. Bolīds brāzās no dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem. Skatītāji, svilinošu salu nejuzdami, stāvēja kā sastinguši. Acis neatlaidīgi vēroja brīnumaino kosmosa sūtni. Dunoņa tālē pamazām apklusa.

—    Tūlīt tas eksplodēs. . . tūlīt… — Lovs čukstēja.

Bet bolīds neeksplodēja. Tas saruka par tikko manāmu punktu un pazuda starp zvaigznēm.

—    Nokritīs lielā tālumā, kaut kur okeānā, — nopūzdamies sacīja Lovs.

—     Šota Rustamovič, kas tas bija? — mehāniķis jautāja. — Nekad neesmu redzējis kaut ko līdzīgu..

—    Laikam cilvēka acs pirmoreiz redzējusi tādu skatu, — Veriadze domīgi sacīja. — Ivan, tev bija taisnība. Šodien vajadzēja nolaisties pie tās piltuves. Tagad nekas vairs nav līdzams. Mister Lov, es domāju, ka naktīs dežurēšanu var izbeigt. Jūsu «elektriskie pērtiķi» vairs neieradīsies.

—    Svētā Limožas Terēza! — Žiro iesaucās. — Jūs domājat, ka tie ir bijuši… — Ārsts parādīja ar pirkstu uz debesīm un sāka pūst elpu uz nosalušajām rokām.

—    Tieši tā, mīļais Ziro kungs, — Belovs sacīja. — Aizlidoja atpakaļ «bolīds», ko jūs redzējāt pirms divām nedēļām. Kopā ar to aizlidoja, protams, arī noslēpumainie kosmosa ciemiņi. Cik žēl, ka neizdevās nodibināt ar viņiem kontaktus. Lai gan to varbūt varēja izdarīt vai izdarīs jūsu biedri? .. . Bet tagad kāpsim lejā kabīnē. Citādi mums vajadzēs operēt nosaldētos pirkstus un ausis.

*

Lidmašīna devās uz dienvidaustrumiem. Apakšā pa sniegaino līdzenumu aši slīdēja tās zilganā ēna.

—    Pēc dažām minūtēm vajadzētu būt piltuvei, — Veriadze teica. — Tūlīt pārbaudīsim mūsu hipotēzi… Piltuve jau redzama. Ivan, griez mazliet pa labi! Oho!.. .

Visi iesaucās aiz pārsteiguma.

Tur, kur vakar bija lēzena piltuve ar nelielu dobumu vidū, tur tagad rēgojās milzīga cilindriska, vairākus simtus metru dziļa šahta. Tās sienas sniedzās vertikāli biezajā ledus slānī.

—    Vakar šeit ir bijis viņu kosmosa kuģis, —- Veriadze čukstēja. — Nekad to sev nespēšu piedot.

—    Vai nolaidīsimies? — Lobovs jautāja, gluži aizsmacis aiz satraukuma.

—    Protams.

Pēc brīža Veriadze, Lobovs un Lovs stāvēja pie milzīgās šahtas malas.

Šahta bija vienīgais pierādījums, ka šeit atradies kosmosa kuģis. Nekādu lūžņu, nekādu degvielas atlieku vai atkritumu apkārtnē nemanīja. Dzidrs, caurspīdīgs, slāņains gaišzils ledus.

—     Viņi izmantojuši kādu enerģijas veidu, kas mums pilnīgi svešs, — Veriadze domīgi sacīja. — Ciemiņu kuģis, ieurbdamies ledū, nav to izkausējis. Kuģis griezis ledu gluži kā sviestu. Spriežot pēc šahtas apmēriem, kosmosa kuģis bijis milzīgs. Šķiet, tas bijis savus trīssimt metrus garš un pāri par simt metru plats cilindrs. Cik varena tehnika ir šo būtņu rīcībā!

—    Bet kāpēc viņiem vajadzēja slēpties ledāja dzīlēs? — Lovs izbrīnā jautāja.

—    Belovs domā, ka šīs būtnes ieradušās no planētas, kur klimats neparasti bargs. Mūsu saules stari svešajām būtnēm ir nāvējoši. Tāpēc tās jūs apciemojušas tikai naktīs, sniega vētrai plosoties. Varbūt Antarktikas negantie puteņi visvairāk līdzinās šo būtņu dzimtās planētas parastajiem apstākļiem.

—    Drausmīgs klimats, — Lovs piebilda, un pār muguru viņam pārskrēja drebuļi.

—     Mister Lov, viss ir relatīvs, — Veriadze pasmaidīja. — Dzīvība uz dažādām planētām radusies un veidojusies dažādos apstākļos. Šīm būtnēm mūsu mēreno joslu klimats laikam būtu pilnīgi neciešams, nemaz jau nerunājot par tropu apgabalu klimatu.

—    Varbūt šīs būtnes kādreiz ieradušās arī Himalaju augstajos kalnos?