Baltā kontinenta spoki

—    Nē, nē, — Lovs māja ar rokām. — Nešauj . . .

Nevarēja nemaz iedomāties, ka nakts viesa tumšais,

milzīgais augums tik zibenīgi izslīdēs no divu reflektoru staru kūļu saskares apļa. Lovs paspēja saskatīt vēl vienu briesmoņa brīdinošo mājienu, kas neapšaubāmi bija domāts viņam. Meteorologs sastinga. Tanī pašā mirklī zem Stonora luktura uzliesmoja uguntiņa. Dobji nogranda viens šāviens, pēc tam otrs. Divas lodes aizsvilpa pavisam tuvu. Blīkšķēja šāvieni atkal un atkal. Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Ralf, nešauj!

Vēl viens šāviens. Tas bija pēdējais.

Netālu no Lova uzliesmoja zaļa gaisma. Pavīdēja pinkainā auguma neskaidrais apveids, uz mirkli svešā būtne iezaigojās zaļgani violetā spīdumā. Noskanēja skaļš sprakšķis. Spoža, zibens šautrai līdzīga dzirksts ieurbās tur, kur Stonors steigšus taustīja tumsu ar sava luktura dzelteno šķēpu. Gaismas staru kūlis apmeta lielu loku, atdūrās sniegā un apdzisa.

Lovs paskatījās tur, kur vēl nupat stāvēja svešās būtnes spīdošais augums. Tikai melna tumsa. Lovs raidīja turp sava luktura gaismas šalti — nebija vairs neviena. Aplaida gaismas strēli visapkārt — tukšs.

Nakts rēgs iegrimis gluži kā zemē. Varbūt aizlidojis pa gaisu? … No augšas vēl skanēja dīvaina šņākoņa. Lovs atmeta atpakaļ galvu, bet ieraudzīja tikai polārblāzmas mirdzošo plīvuru viļņojam.

Meteorologs lēni devās pie pakritušā šefa. Lovs jau noskārta, kas šeit noticis. Stonors gulēja knūpus, ar seju sniegā. Lovs pieliecās, saudzīgi apvēla apkārt nedzīvo augumu. Luktura gaisma skāra sadegušās karabī- nes atliekas, un Lovs gurdiem soļiem slāja uz atvērto lūku.

*

Lidmašīna ar sarkaniem spārniem apmeta platu loku virs Lielās kabīnes, sveicinot pašūpoja spārnus un laidās lejup. Lovs un ārsts sagaidīja ciemiņus pie kabīnes galvenās ieejas.

Mašīnas slēpes viegli pieskārās baltajai, gludajai sniega segai, gaita kļuva lēnāka, un lidmašīna slīdēja pa krāsainām auduma sloksnēm norobežotu četrstūri. Propelleru saceltajā sniega putekļu mākonī iezvīļojās varavīkšņaini riņķi. Visu spektra krāsu apņemtā sudrabainā mašīnā pieripoja pie Lielās kabīnes.

Melnīgsnējs vīrs ar līku degunu, ar kupliem, melniem matiem, ģērbies gaišzilā zīda kombinezonā ar atpakaļ atmestu kapuci, izlēca sniegā un devās pie Lielās kabīnes iemītniekiem. Viņam pakaļ no kabīnes jau spraucās otrs vīrs — liels, drukns, pūkainā kažokādas kombinezonā un kažokādas zābakos, pēc tam aši izkāpa trešais — sīks, veikls, kažokādas biksēs un brūnā ādas jakā.

-— Lazareva stacijas priekšnieks Šota Veriadze,— tumšmatis minēja savu vārdu un sniedza Lovam roku.

—    Mani biedri — lidotājs Ivans Lobovs un ārsts Jurijs Belovs.

Milzīgais Lobovs tik stipri sakratīja meteorologa roku, ka tam pirksti vien nokrakšķēja. Sīkā Belova rokas spiediens arī likās spēcīgs.

Lovs atbraucējus iepazīstināja ar ārstu.

—   Kur ir cietušie? — Belovs franciski jautāja, uzmanīgi un stingri vērdamies Žiro sejā.

—    Profesor, jūsu palīdzību gaida tikai viens. Slimnieks ir apakšā, Lielajā kabīnē. Pārziemošanas stacijas priekšnieks ģeologs Stonors bija beigts uz vietas.

—    Kā jūtas ievainotais?

—    Ļoti slikti.

—    Vai tūliņ drīkstu ieiet pie viņa?

—    Protams.

—   Biedri, varbūt velti nešķiedīsim dārgo laiku? — Lobovs ierunājās sulīgā, zemā balsī. — Lidmašīna ir pilnīgā kārtībā. Tūlīt mehāniķi papildinās tvertnēs degvielu un sāksim meklēt pazudušos.

—    Ivanam taisnība, — Veriadze pamāja ar galvu.

—    Vai ir kas jauns?

—    Itin nekas, — Lovs sacīja. — Vakarējā diena un pagājušā nakts aizritēja mierīgi. Elektrības piesātinātie pērtiķi vairs nav rādījušies.

Veriadze paberzēja gludi noskūto zodu.

—    Varbūt rīkosimies šādā veidā. Jurijs paliks šeit. Mēs ar Ivanu lidosim un meklēsim pazudušos. Vai varēsiet braukt mums līdzi?

—    Protams, — Lovs atbildēja. — Bet, kamēr lidmašīnā iesūknē degvielu, lūdzu, nokāpsim lejā, izdzersim pa tasei tējas. Pie galda visu pārrunāsim mazliet sīkāk.

Palaidis ciemiņus pa priekšu, Lovs iečukstēja ārstam ausī:

—    Rišār, liekas tu godāji šo zēnu par profesoru?

Ziro dusmīgi nošņācās.

—    Šis «zēns» ir viens no slavenākajiem mūslaiku mediķiem: akadēmiķis, grāmatu un vairāku simtu rakstu autors. Fred, tie ir trīs izcili «meistari». Veriadze — plaši pazīstams ģeofiziķis un ģeogrāfs, daudzu valstu akadēmiju, arī jūsu — Amerikas akadēmijas goda biedrs, Belovs — nepārspēts polārais lidotājs. Maskavā viņam par godu uzcelts monuments.

Lovs izbrīnā pašūpoja galvu.

—   Rišār, Lielajai kabīnei šodien izcils pagodinājums!

—   Tikai žēl, ka šos ciemiņus neielūdzām pirms trim dienām.

*

Lovs pie galda īsi pastāstīja par pēdējo desmit dienu notikumiem. Dzirdēdami par apakšzemes raktuvēm, Belovs un Veriadze pārmija skatienus.

—    Kungi, tas viss ir ļoti dīvaini, — Veriadze domīgi sacīja, kad Lovs savu stāstījumu bija beidzis. — Atjaujiet uzdot jums dažus jautājumus. Pats par sevi saprotams, ka varat neatbildēt, ja vienu otru jautājumu atzīsiet par pārāk tiešu vai nediplomātisku.

Lovs apmulsa.

—   Lūdzu, jautājiet. Stāstīšu itin visu, ko vien zināšu.