Baltā kontinenta spoki

—    Fred, tu esi prātā jucis. Tu taču redzēji, kādi viņi izskatās. Ja arī viņiem ir kripatiņa prāta, tad ne vairāk kā pitekantropiem. Nē, tagad tev katrā ziņa vajadzētu ieelpot svaigu gaisu. Kāpēc tu nevarētu aiziet uz meteostaciju? Pēdējās dienās tu bieži neievēro novērojumu grafiku.

—    Tu gribi, lai tūlīt eju ārā?

—    Kopā ar mani. Es tevi aizsargāšu. Pašlaik mazāk putina .. .

—     Gribi izmantot mani kā ēsmu? Indijā tā medījot tīģerus … ar jaunu auneli.. . Bē, bē, bē …

—    Vai tu baidies?

—     Nemaz to neslēpju. Baidies arī tu, Stonor. Baidās arī ārsts. Un bītos ikviens, atrazdamies šeit mūsu vietā. Mēs esam sastapušies ar kaut ko neredzētu, draudīgu, nesaprotamu un tāpēc — briesmīgu. Bet mēs ikviens baidāmies īpatnēji. Ārsts uzlicis uz galvas spilvenu un cer miegā aizvadīt briesmīgās stundas; tevī bailes cīnās ar godkāri un vēlēšanos iemantot miljonu dolāru par tā nezvēra ādu. Bet mani pēc tam, kad bojā gājis Džeks, nekārdina pat miljons dolāru. Turklāt tu, Stonor, man no tā miljona neiedotu nenieka.

—    Fred, tu gribi kaulēties. Izdevīgs brīdis biznesa taisīšanai.

—    Nē, es nekaulēšos. Es iešu.

—    Kur?

—     Uz meteostaciju. Lai tu nevarētu man turpmāk pārmest, ka es pārkāpju novērojumu grafiku.

—    Vecais, nu gan tu, šķiet, esi ņēmis ļaunā.

—    Nē. Uz tevi Jaunoties nedrīkstu. Tu esi priekšnieks. Un karš paliek karš .. .

Pirms iziešanas no Lielās kabīnes Stonors atkal ieslēdza radio.

Kaukšana bija klusāka, reizēm aprima pavisam. Tajā, šķiet, bija sadzirdamas jaunas skumju un neremdināmu sāpju noskaņas.

—    Kaut kas neticams, — Stonors čukstēja. — Šajās skaņās tiešām ir meldija un kāds īpašs ritms. Kas tas varētu būt? Ja traucējumus rada Antarktīdas iezemieši, tad, šķiet, pašlaik tie attālinās no Lielās kabīnes. Kaut nu mēs nenokavētos!

Uzmaucis uz ādas cimdiem vēl gumijas cimdus, Stonors piesardzīgi nolaida lūkas dzelzs vāku. Debesīs laistījās varavīkšņota polārblāzma. Cauri krāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšo debesu augstieni, mirgoja zvaigznes. Vējš pūta retām brāzmām, saceldams un dzīdams sausa sniega putekļus.

Stonors ieslēdza spēcīgu reflektoru un pārliecinājās, ka lūkas tuvumā neviena nav.

—   Esam nokavējušies! — viņš iekliedza Lovam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām . .. Putenis rimstas, un. . . viņi pazuduši.

—   Bet salst gan kā nelabais, — meteorologs purpināja, rāpdamies laukā pa lūku.

—   Paskaties, vai nav pēdu! — Stonors atkal kliedza.

Lovs neatbildēja, tikai parādīja uz zemā puteņa smelkni, kas šņākdama slīdēja pa sniega klāju un tūlīt nosedza arī Lova pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja stiepli, kas sniedzās līdz meteobūdai, un, uz Stonoru atpakaļ neparaudzījies, pazuda biezajā sniega putekļu duļķē.

Arī pie meteobūdas nebija neviena. Visi aparāti savās vietās, viss pilnīgā kārtībā, un Freds Lovs pierakstīja nolasītos skaitļus. Viņu pārņēma liela vienaldzība pret visu notiekošo. Lovs it kā vēroja sevi ar sveša cilvēka acīm. Lūk, Lovs skatās instrumentos, pieraksta, lūk, aiztaisa meteobūdiņu, nosaka vēja virzienu. Dīvaini, ka šim Lovam nemaz nav bail. Bet Lovs taču baidījās, tas ir zināms arī viņam pašam . . .

Tomēr Lovs nenobijās pat tad, kad, nākdams atpakaļ uz lūku, ieraudzīja kaut ko tumšu.

—    Stonor, vai tu? — viņš uzsauca.

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas kūlītis pārslīdēja pār biezu, sudrabainu spalvu klātu augumu, kļuva redzama maza, koniska galva ar lielām, atkarenām ausīm, kādas mēdz būt sikspārņiem. Briesmonis lēnām tuvojās, viegli cilādams bluķiem līdzīgās kājas. Šķiet, nācējam nebija ģīmja, tikai divi spīdoši, sarkanīgi punkti, kas neatlaidīgi vērās Lova sejā.

«Tās, protams, ir acis,» meteorologa apziņā pavīdēja doma. «Cik uzmanīgi viņš raugās manī un nesteidzas pienākt klāt!» Lovs pēkšņi atcerējās, kā viņš Rietumsumatras džungļos naktīs medīja luktura gaismā. Allaž viņš trāpīja ar lodi tieši starp zaigojošajām acīm, kas no tumsas lūkojās uz luktura gaismu.

«Kāpēc nešaut arī šoreiz? .. .» Lovs sataustīja kabatā pistoles spalu. Attālums desmit soļu. Katrā ziņā trāpīs. Bet, patiesību sakot, kādēļ jāšauj? Viņš taču pat nezina, kas ir šī dzīvā būtne. Tagad vairs tikai astoņi soļi. . . septiņi. . . Rasels vakar iekliedza telefonā, ka sniega cilvēki tie neesot. . . Vai tad saskarei ar kaut ko nezināmu vienmēr jāsākas ar lodi? . . . Lovs apstājās. Apstājās arī pinkainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» meteorologam iešāvās prātā. «Varbūt viņam ir miermīlīgi nolūki? Miermīlīgi? Vai viņa apziņā šāds jēdziens vispār ir? Ko vispār viņš zin, šis aukstuma un tumsas izdzimtenis? Vai viņš ko domā, vai viņš ko spēj domāt?»

Lovs juta, ka trīc no galvas līdz kājām, bet tanī pašā laikā bija apbrīnojami, neizprotami mierīgs.

«Miers pirms nenovēršamas nāves?. . . Dīvaini, šķiet, viņš raida man kādas zīmes. Kā jāsaprot šīs viņa kustības? Lai es neeju klāt? . . .»

Aiz briesmoņa muguras uzliesmoja spožs gaismas stars un apžilbināja Lovu. Meteorologs drīzāk noskārta nekā sadzirdēja Stonora saucienu:

—    Fred, gulsties zemē!… Tūlīt šaušu!…