Baltā kontinenta spoki

—    Iespējams …

—     Taču svešinieku pirmā tikšanās ar mūsu planētas iedzīvotājiem Antarktīdā cilvēkiem bijusi traģiska, — Lovs sacīja. — Mēs esam zaudējuši trīs un varbūt arī četrus darba biedrus.

—    Šķiet, bojā gājusi arī viena svešā būtne. ..

—    Tātad jāsecina, ka visā šajā sadursmē vairāk vainīgi esam mēs, cilvēki, — Lovs turpināja, nodūris galvu.

—    Jūsu vārdos ir sava daļa patiesības. Bet turpmāk visai cilvēcei tā būs laba mācība. Šīs būtnes, kā redzams, ne vienreiz vien jau apciemojušas mūsu planētu. Tās var ierasties atkal. Vai zināt, es nez kāpēc ticu, ka jūsu biedri Rasels un Latikainens nav gājuši bojā. Būtnes, kas apguvušas kosmisko lidojumu tehniķu, nevar būt dzīvības iznīcinātājas. Ar savu augsti attīstīto tehniku viņas spēs radīt apstākļus, kuros jūsu draugi varēs dzīvot. Bet līdz ar to būs nodibināti sakari starp divu planētu iedzīvotājiem. Varbūt mēs vēl paši pieredzēsim tos laikus, kad Rasels un Latikainens atgriezīsies uz Zemes. Atgriezīsies, bruņoti ar jaunām zināšanām, kas cilvēcei būs bezgala vērtīgas. Atšķirība, kāda pastāv starp dzīvu būtņu ārējo izskatu .un viņu dzīves apstākļiem uz dažādām planētām, nedrīkst būt par šķērsli saprāta kontaktiem . . .

—    Un tomēr, kaut arī jums būtu taisnība, viņi nolaupījuši mūsu biedrus.

—    Nolaupīšana ir attaisnojama,- ja svešajām būtnēm bijis dižens mērķis — nodibināt sakarus starp di-

Es, piemēram, labprāt lidotu viņiem līdzi. Ticiet man, ļoti daudzi domātu tāpat…

Antarktīdas pētnieki apskatīja un nofotografēja šahtu, paņēma sniega un ledus paraugus, un Lobovs atkal pacēlās ar lidmašīnu gaisā. Drošs paliek drošs, viņi nolēma vēlreiz rūpīgi aplūkot kosmosa kuģa atrašanās vietas apkaimi. Lidmašīna, drāzās paralēlās līnijās pāri milzīgajam sniega līdzenumam, kura centrā melnēja šahtas piltuve, — drāzās uz ziemeļiem, uz dienvidiem un atkal uz ziemeļiem.

Šādā veidā lidmašīna joņoja desmitiem reižu. Pētnieki uzmanīgi raudzījās lejup, taču bezgalīgajā, baltajā sniega autā nemanīja nekādas pēdas.

—   Viņiem ir bijuši īpatnēji lidošanas aparāti, — Veriadze sacīja. — Iziedami no sava kuģa, viņi tūlīt pacēlušies gaisā. Laikam gan neko neatradīsim. '

Un tomēr beidzot atrada. Atkal drāzdamies pa līdztekus maršrutu, pētnieki apakšā saskatīja kaut ko sarkanu. Lobovs nolaidās zemāk. Lidmašīna vēlreiz aizjoņoja pāri sarkanajam plankumam.

—   Garš drānas gabals, — Veriadze teica. — Vimpelis? Būs jānolaižas . . .

Lobovs nolaidās dažus desmitus metru no sarkanā plankuma. Pētnieki steigšus skrēja turp. Izrādījās, ka tas ir elastīga, ļoti stipra sa-rkana auduma vimpelis, piestiprināts pie metāla kāta, kurš iedzīts dziļi ledū. Lidmašīnas propelleru saceltajā gaisa plūsmā vimpelis sāka plivināties. Vējainā laikā vimpeli varētu saskatīt pa lielu gabalu.

—   Šis vimpelis mums kaut ko signalizē, — Veriadze ierunājās. — Paskatīsimies …

241

Vimpeli atraisīja un metāla kātu piesardzīgi izvilka no ledus. Kāta apakšējā daļā bija caurspīdīgs paresninājums. Tajā ielikta sarullēta papīra lapa.

Veriadze mēģināja paresninājumu atskrūvēt, lai piekļūtu pie vēstules, bet tas viņam neizdevās. Lobovs sažņaudza metāla stieni rokās, mēģināja pārlauzt. Lidotāja apaļā seja aiz piepūles pietvīka gluži sarkana.

Stienis  beidzot ieplaisāja un pārlūza. Papira lapa nokrita sniegā.

Padomju stacijas priekšnieks vēstuli pacēla un sniedza Lovam.

—    Tā ir adresēta jums.

Lovs paņēma papīra lapu.

—   Rasela rokraksts, — Lovs čukstēja, un viņa lūpas kļuva gluži bālas.

Veriadze gaidīja, mierīgi raudzīdamies uz Lovu.

—   «Mani draugi,» — meteorologs lasīja trīcošā balsī. — Nē, es nespēju. .. Veriadzes kungs, lasiet jūs!

—    «Mani draugi! Pēc nepilnas stundas divi cilvēki pirmoreiz atstās mūsu Zemi. Neesam vairs gūstekņi, bet viesi. Pirmie sakari ir nodibināti. Palīgos nāca rasējumu un formulu valoda, un tagad es un Toivo jau saprotam daudz ko. Diemžēl ar aizlidošanu nedrīkstam vilcināties. Ja aizkavēsimies, tad mūsu mājastēvu kosmosa kuģis nekad vairs nesasniegs viņu planētu. Mēs lidojam līdzi no laba prāta. Vai kādreiz atgriezīsimies? Ja arī neatgriezīsimies, ja nevarēsim pārciest skarbos klimatiskos apstākļus, kādi valdot uz tālā Plutona, no kura atlidojis šis kuģis, mūsu piezīmes pēc dažiem gadu desmitiem tomēr tiks nogādātas uz Zemes. Ceru, ka tās palīdzēs nodibināt radošus kontaktus starp divām tālām mūsu saules sistēmas civilizācijām. Tad vairs neatkārtosies pēdējo dienu traģiskie notikumi. Toivo vēl nespēj rakstīt. Viņa rokas paralizētas, bet ik brīdi viņš atveseļojas arvien vairāk.

Zinātnieki, kas vada plutoniešu ekspedīciju, ar speciāliem aparātiem mani izmeklēja, viņi ir jau izpētījuši cilvēku organisma dzīvības norises un tagad atdzīvinājuši Toivo, kuru tāpat kā Heinrihu viņi neviļus skāruši ar saviem izstarojumiem un jau uzskatījuši par mirušu. Tagad plutonieši ir noskārtuši, ka viņu izstāro- jumi nāvējoši ietekmē cilvēkus, un mūsu tuvumā izturas sevišķi piesardzīgi.