Bezgalīgais stāsts

Bastiāns klusēja. Viņš bija gaidījis, ka Koreandera kungs, dusmās piesarcis, uzbruks, uzkliegs viņam: «Zaglis! Noziedznieks!» — vai kaut ko tamlīdzīgu,

Bet vecais vīrs lēnītēm aizkūpinaja savu līko pīpi, ienācēju nomērīdams puspievērtām acīm caur savām smieklīgi mazajām brillēm, Kad pīpe beidzot dega, viņš bridi sirsnīgi to pakšķināja un tad noņurdēja:

—   Nu? Kas noticis? Ko tu šeit atkal meklē?

—   Es …— Bastiāns stomīdamies iesāka,— es jums nozagu kādu grāmatu. Es gribējušo atnest atpakaļ, bet tas nav iespējams. Es to esmu pazaudējis vai, pareizāk sakot. .. katrā ziņā tās vairs nav.

Koreandera kungs pārtrauca pakšķināšanu un izņēma pīpi no mutes.

—   Kādu grāmatu?— viņš jautāja.

—       Tā bija ta, kuru jūs taisni tobrīd lasījāt, kad es pēdējoreiz biju šeit Es to paņēmu līdzi. Jūs aizgājāt dziļumā runāt pa tālruni, bet grāmata palika uz atzveltnes krēsla, un es to vienkārši pievācu.

—   Tā, tā,— Koreandera kungs iekrekšķējās.— Bet man netrūkst nevienas grāmatas. Kas tā bija par grāmatu?

—  Tā saucās «Bezgalīgais stāsts»,— Bastiāns paskaidroja,— grā­mata bija vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Uz vāka bija divas čūskas, viena gaiša un otra tumša, kas viena otrai iekodušās astē. Iekšā tā bija drukāta divās dažādās krāsās — ar pavisam lieliem, skaistiem sākuma burtiem.

—   Ārkārtīgi dīvaini!—Koreandra kungs sacīja.—Tāda grāmata man nekad nav piederējusi. Tātad tu man nevarēji to nozagt. Varbūt tu to esi nozadzis kaut kur citur.

—   Noteikti ne!— Bastiāns apgalvoja.— Jums vajadzētu atcerēties. Tā bija . . .— viņš saminstinājās, bet tad tomēr pateica,— tā bija burvju grāmata, Lasot es pats nonācu «Bezgalīgajā stāstā», bet, kad es atkal atgriezos, grāmata bija pazudusi.

Koreandera kungs raudzījās Bastiānā pāri savām acenēm.

—   Vai tikai tu nezobojies par mani, ko?

—   Nē,— Bastiāns atbildēja gluži vai apjucis,— pavisam noteikti ne. Tā ir taisnība, ko es saku. Jums taču tas jāzina!

Koreandera kungs padomāja, padomāja un papurināja galvu.

—   To visu tu man paskaidrosi sīkāk, Apsēdies, manu zēn! Lūdzu, iekārtojies!

Viņš norādīja ar pīpes kātu uz otru atzveltnes krēslu, kas stāvēja iepretī. Bastiāns apsēdās.

—   Tā,— Koreandera kungs sacīja,— un tagad izstāsti man, ko tas viss nozīmē. Bet lēnītiņām un pēc kārtas, ja drīkstu lūgt.

Un Bastiāns sāka stāstīt.

Viņš nestāstīja tik sīki kā tēvam, bet, tā kā Koreandera kungs izrādīja augošu interesi un nemitīgi gribēja vēl uzzināt kaut ko sīkāk, pagāja vairāk nekā divas stundas, līdz Bastiāns bija ticis galā.

Ej nu sazini kāpēc, bet dīvainā kārtā pa visu šo laiku viņus netika iztraucējis neviens pircējs.

Kad Bastiāns bija pabeidzis stāstījumu, Koreandera kungs ilgu laiku pakšķināja pīpi. Viņš likās iegrimis dziļās domās. Pēdīgi vīrs atkal iekrekšķējās, sakārtoja savas mazās acenes, brīdi pētījoši skatījās uz Bastiānu un tad sacīja:

—   Viens ir skaidrs: tu man šo grāmatu neesi nozadzis, jo tā nepieder ne man, ne tev, ne vēl kādam citam. Ja es nemaldos, tad arī pati grāmata cēlusies no Fantāzijas. Kas zina, varbūt tieši šajā mirklī tā ir rokās'kādam citam un viņš to lasa.

—   Tas nozīmē, ka jūs man ticat?— Bastiāns jautāja.

—   Skaidrs kā diena,— Koreandera kungs atbildēja,— ikviens saprātīgs cilvēks tā darītu.

—   Godīgi sakot,— Bastiāns atzinās,— es nebiju to cerējis.

—   Ir cilvēki, kas nekad nespēj nonākt Fantāzijā,— Koreandera kungs sacīja,— un ir cilvēki, kas to spēj, bet paliek tur uz visiem laikiem. Un tad ir vēl daži, kas dodas uz Fantāziju un atgriežas atkal atpakaļ. Tā kā tu. Un tie dziedē abas pasaules.

—   Ak,— Bastiāns iesaucās, mazlietiņ nosarkdams,— patiesībā es biju bezspēcīgs. Par mata tiesu trūka, ka es nebūtu atgriezies. Ja nebijis Atreja, es noteikti būtu palicis uz mūžīgiem laikiem Izbijušo ķeizaru pilsētā.

Koreandera kungs pamāja un domīgi izpūta dūmus.

—  Tjā,— viņš novilka,— tev laimējās, ka atradi Fantāzijā draugu. Dievs ir liecinieks — katram tā neveicas.

—   Koreandera kungs?— Bastiāns jautāja.— Kā jūs to visu zi­nāt? … Es gribēju sacīt — vai jūs arī jau reiz esat bijis Fantāzijā?

—   Pats par sevi saprotams,— Koreandera kungs atzinās.

—   Bet tad,— Bastiāns saminstinājās,— bet tad taču jūs pazīstat arī Mēness meitiņu!

—  Jā, es pazīstu Bērnišķo ķeizarieni,— Koreandera kungs sacīja,— tikai ne jau ar šo vārdu. Es viņu pazinu ar citu vārdu. Taču tam nav nekādas nozīmes.

—   Tad jums jāpazīst arī šī grāmata!— Bastiāns iesaucās.— Tad jūs tomēr esat lasījis «Bezgalīgo stāstu»!

Koreandra kungs papurināja galvu.

—   Ikviens īsts stāsts ir bezgalīgs.— Viņš pārslidināja skatienu pāri daudzajām grāmatām, kas stāvēja gar sienām līdz pašiem griestiem, tad, norādīdams ar pīpes kātu uz tām, turpināja:

—   Ir milzum daudz durvju uz Fantāziju, manu zēn. Šādu burvju grāmatu ir vēl vairāk. Tikai daudzi cilvēki ir akli. Viss atkarīgs no tā, kam šāda grāmata nonāk rokās.

—   Tātad «Bezgalīgais stāsts» katram ir citāds?