Bezgalīgais stāsts

—   Tēti! Tēti! … Es . .. esmu … Bastiāns. .. Baltazars… Bukss! Un, tā kliegdams, viņš piepeši atradās skolas noliktavā, no kurienes reiz, pirms ilga laika, bija nonācis Fantāzijā. Bastiāns sākumā šo vietu nepazina dīvaino lietu — izbāzto dzīvnieku, skeleta un gleznu dēļ, kuras ieraudzīja sev apkārt, un īsu brīdi pat nejutās drošs, vai tomēr vēl joprojām neatrodas Fantāzijā. Taču, līdzko viņš ielāgoja savu skolas somu un sarūsējušo septiņžuburu svečturi ar izdzisušajām svecēm, šaubas pagaisa.

Cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš Bastiāns uzsācis no šejienes lielo ceļojumu cauri «Bezgalīgajam stāstam»? Nedēļas? Mēneši? Varbūt gadi? Reiz viņš bija lasījis par kādu viru, kurš tikai stundu bija pavadījis burvju alā, un, kad atgriezās, bija aizritējuši simt gadi, un no visiem cilvēkiem, kurus viņš pazinis, dzīvs bija palicis vēl tikai viens, kas toreiz bijis mazs bērns un tagad kļuvis vecum vecs.

Cauri jumta lūkai krita pelēcīgas dienas gaisma, bet nebija iespējams pateikt, vai ir priekšpusdiena vai pēcpusdiena. Noliktavā valdīja šaušalīgs aukstums, tieši tāpat kā tajā naktī, kad Bastiāns bija aizgājis no šejienes.

Viņš izrušinājās laukā no putekļaino armijas segu kalna, uzvilka savus apavus un mēteli un pārsteigts konstatēja, ka tie ir gandrīz tikpat slapji kā tajā dienā, kad tik ļoti bija lijis.

Bastiāns uzlika plecos somas siksnas un meklēja grāmatu, kuru toreiz bija nozadzis un ar kuru viss bija sācies. Viņš bija cieši apņēmies to aiznest atpakaļ nelaipnajam Koreandera kungam. Kaut arī antikvārs par zādzību viņu sodītu, ziņotu policijai vai izdarītu vēl ko sliktāku, Bastiānu, kam aiz muguras bija tādi piedzīvojumi, vairs nebija tik viegli iebaidīt. Taču grāmatas nebija.

Zēns meklēja un meklēja, izvandīja segas un ieskatījās stūru stūros. Nekas nelīdzēja. «Bezgalīgais stāsts» bija kā akā iekritis.

—   Nu labi,— Bastiāns beidzot sacīja pats sev,— tad es Korean­dera kungam tā arī pateikšu, ka grāmata pazudusi. Viņš, protams, man neticēs. Nu un tad? Kā būs, tā būs. Bel diez vai viņš maz pēc tik ilga laika atcerēsies? Varbūt šā grāmatu veikala nemaz vairs nav?

Tas drīz vien noskaidrosies, jo vispirms taču jāiziet cauri skolai. Ja skolotāji un bērni, kurus viņš satiks, būs sveši, tad skaidrs, kas viņu sagaida.

Bastiāns atslēdza noliktavas durvis un kāpa lejā pa skolas ēkas gaiteņiem, taču viņu tur sagaidīja pilnīgs klusums. Šķita, ka mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Un tomēr pulkstenis skolas tornī taisni sita deviņi. Tātad bija priekšpusdiena, un stundām sen vajadzēja ritēt pilnā sparā.

Bastiāns pameta acis dažās klasēs, taču visur valdīja tas pats tukšums. Piegājis pie viena no logiem un paskatījies lejā uz ielas, viņš pamanīja tur ejam dažus cilvēkus un braucam dažus auto. Vismaz izmirusi pasaule nebija.

Viņš skrēja pa trepēm lejā uz galvenajām durvīm un mēģināja tās atvērt, durvis bija aizslēgtas. Zēns pagriezās pret durvīm, aiz kurām atradās skolas saimnieka dzīvoklis, piezvanīja un pieklauvēja — nekā­das dzīvības.

Bastiāns pārdomāja. Viņš nespēja gaidīt, kamēr kāds nezin kad atnāks. Viņš tagad gribēja tikt pie sava tēva. Kaut ari bija izlaistījis Dzīvības ūdeni.

Vai atvērt logu un saukt tik ilgi, līdz kāds viņu sadzirdēs un parūpēsies par to, lai durvis tiktu atslēgtas? Nē, tas nezin kāpēc šķita apkaunojoši. Viņam iešāvās prātā, ka varētu izrāpties pa logu. Tie bija atverami no iekšpuses. Taču visi pirmā stāva logi bija aizrestoti. Tad zēns atcerējās, ka, skatīdamies no otrā stāva loga lejā uz ielu, bija ieraudzījis celtnieku stalažas. Acīmredzot skolas ārpusē tika atjaunots apmetums,

Bastiāns atkal uzkāpa augšā otrajā stāvā un piegāja pie loga. To varēja atvērt, un viņš izkāpa laukā.

Stalažas sastāvēja no vertikālām sijām, starp kurām noteiktos atstatumos gulēja horizontāli novietoti dēļi. Tie no Bastiāna svara šūpojās. Uz mirkli sareiba galva un pamodās bailes, bet viņš šo vājumu pārvarēja. Tādam, kas ir bijis Perelīna valdnieks, te vispār nebija nekādu problēmu — kaut arī viņam vairs nebija pasakaino spēku un sevi lika sajust resnā ķermeņa svars. Piesardzīgi un mierīgi viņš meklēja pieturas un atbalsta punktus rokām un kājām un rāpās pa vertikālām sijām lejup. Reiz Bastiāns ierāva skabargu, taču tādiem sīkumiem vairs nepiegrieza vērību. Mazliet sakarsis un aizelsies, bet sveiks un vesels, viņš nonāca lejā uz ielas. Neviens nebija viņu novērojis.

Bastiāns drāzās uz mājām. Penālis un grāmatas skolas somā grabēja soļu ritmā, sānos iemetās dūrējs, tomēr viņš skrēja tālāk. Viņš gribēja tikt pie tēva.

Nonācis beidzot pie savas mājas, Bastiāns tomēr uz mirkli apstājās un paskatījās augšā uz logiem; aiz kuriem atradās tēva laboratorija. Un tagad sirds pēkšņi sažņaudzās bažās, jo viņam pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tēva tur varētu vairs nebūt.

Taču tēvs tur bija un laikam ari bija redzējis viņu nākam, jo, kad Bastiāns uzdrāzās augšā pa kāpnēm, viņš izskrēja dēlam pretī, iepleta rokas, un Bastiāns metās viņa apkampienos. Tēvs pacēla dēlu gaisā un ienesa dzīvoklī.