Bezgalīgais stāsts

Bet tad zēns gluži vienkārši ielēca kristāldzidrajā ūdenī, plunčā­jās, sprauslāja, šļakstījās un ļāva dzirkstošajam lāšu lietum tecēt mutē. Viņš dzēra un dzēra, līdz slāpes bija remdētas. Un prieks piepildīja viņu no galvas līdz kājām — prieks dzīvot un prieks būt pašam par sevi. Jo nu zēns atkal zināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Viņš bija no jauna piedzimis. Un visskaistākais bija, ka viņš tagad gribēja būt tieši tas, kas viņš ir. Ja no visām iespējām varētu izmeklēt vienu, viņš nebūtu izvēlējies nevienu citu. Jo tagad viņš saprata: pasaulē ir tūkstošiem un tūkstošiem dažnedažādu prieku, bet patiesākais no visiem ir prieks par spēju mīlēt. Bez tā pazūd visi citi.

Arī vēlāk, kad Bastiāns sen bija atgriezies savā pasaulē, kļuvis pieaudzis un beidzot arī vecs, šis prieks viņu nekad pilnībā vairs nepameta. Pat visgrūtākajos dzīves laikos viņam saglabājās sirdsprieks, kas lika smaidīt un dot mierinājumu citiem cilvēkiem.

—   Atrej!— viņš uzsauca draugam, kas kopā ar Fuhūru stāvēja zelta apļa malā.— Nāc taču tu arī! Nāc! Dzer! Tas ir brīnišķīgi!

Atrejs smiedamies purināja galvu.

—   Nē,— viņš atsaucās,— šoreiz mēs esam šeit tikai tavi pavadoņi.

—   Šoreiz?— Bastiāns jautāja.— Ko tu gribi ar to sacīt?

Atrejs saskatījās ar Fuhūru, tad teica:

—   Mēs abi jau vienreiz esam šeit bijuši. Mēs šo vietu sākumā nepazinām, jo toreiz tikām atnesti šurp aizmiguši un aizmiguši atkal aiznesti. Bet nu mēs atceramies.

Bastiāns izkāpa no ūdens.

—   Tagad es atkal zinu, kas es esmu,— viņš starodams sacīja.

—  Jā,— Atrejs pamāja,— tagad arī es tevi atkal sāku pazīt. Tu izskaties tāpat kā toreiz, kad es tevi ieraudzīju Burvju spoguļa vārtos.

Bastiāns lūkojās putojošajā, dzirkstošajā ūdenī.

—   Es gribētu to aiznest savam tēvam,— viņš sauca cauri šņāko­ņai,— bet kā?

—   Šaubos, vai tas ir iespējams,— Atrejs attrauca,— no Fantāzijas taču nevar iznest neko pāri slieksnim.

—   Bastiāns var!—ierunājās Fuhūrs, kura balss atkal skanēja pilnībā kā bronzas zvans.— Viņš to varēs!

—  Tu taču esi īsts laimes pūķis!— Bastiāns sacīja.

Fuhūrs padeva zīmi, lai viņš paklusē, un ieklausījās tūkstošbalsu šalkoņā.

Tad viņš paskaidroja:

—   Ūdeņi teic, ka tev tagad jādodas ceļā un mums arī.

—   Kur tad ir mans ceļš?— Bastiāns jautāja.

—   Laukā pa otriem vārtiem,— Fuhūrs iztulkoja,— tur, kur guļ baltās čūskas galva.

—   Labi,— Bastiāns atbildēja,— bet kā es tikšu laukā? Baltā galva nekustas.

Patiešām, baltās^čūskas galva gulēja kā sastingusi. Tā turēja rīklē melnās čūskas asti, un viņas milzu acis stīvi lūkojās uz Bastiānu.

—   Ūdeņi tev jautā,— Fuhūrs pavēstīja,— vai tu visus stāstus, ko iesāki Fantāzijā, esi ari pabeidzis.

—   Nē,— Bastiāns atzinās,— patiesībā nevienu.

Fuhūrs bridi klausījās. Viņa sejā iezagās apjukums.

—   Viņi domā, ka baltā čūska tevi nelaidīs cauri. Tev jāatgriežas Fantāzijā un viss jānoved līdz galam.

—   Visi stāsti?— Bastiāns sastomījās.— Tad es nekad vairs neat- griezīšos. Tad viss bijis velti.

Fuhūrs saspringti klausījās.

—   Ko viņi saka?— Bastiāns gribēja zināt.

—   Klusu!— Fuhūrs sacīja.

Pēc laiciņa viņš nopūtās un paskaidroja:

—   Viņi apgalvo, ka nevarot neko grozīt, ja nu vienīgi uzrastos kāds, kurš uzņemtos šo uzdevumu tavā vietā.

—   Bet tie ir neskaitāmi stāsti,— Bastiāns iesaucās,— un no ikviena dzimst atkal jauni. Tādu uzdevumu nevar pārņemt neviens.

—   Var gan,— Atrejs sacīja,— es varu.*

Bastiāns, gluži vai zaudējis valodu, uzlūkoja viņu. Tad viņš metās draugam ap kaklu un izstomīja:

—   Atrej, Atrej! To es neaizmirsīšu nekad!

Atrejs smaidīja.

—   Labi, Bastiān, neaizmirsti arī Fantāziju.

Viņš brālīgi papliķēja viņam pa vaigu, tad ātri pagriezās riņķī un devās uz melnās čūskas galvas vārtiem, kas joprojām vēl bija uzvelvējušies augšā kā tajā acumirklī, kad draugi bija ienākuši šajā vietā.

—    Fuhūr,— Bastiāns ierunājās, — kā jūs esat iedomājušies kād­reiz novest līdz galam to, ko es pametu jums?

Baltais pūķis pamirkšķināja vienu no savām rubīnsārtajām acu bumbām un atbildēja:

—   Ir vajadzīga laime, manu zēn! Ir vajadzīga laime!

To pateicis, viņš sekoja savam pavēlniekam un draugam.

Bastiāns pavadīja viņus ar acīm cauri vārtiem atceļā uz Fantāziju. Abi vēlreiz pagriezās atpakaļ un pamāja viņam. Tad melnās čūskas galva laidās lejup, līdz tā atkal gulēja uz zemes. Bastiāns vairs nevarēja saskatīt ne Atreju, ne Fuhūru.

Tagad viņš bija palicis viens pats.

Bastiāns pagriezās pret otru — baltās čūskas galvu un redzēja, ka šī tajā pašā laikā bija pacēlusies un čūskas ķermeņi, tāpat kā pirmīt pretējā pusē, bija izlocījušies vārtos.

Viņš ātri pasmēla delnās Dzīvības ūdeni un brāzās uz šiem vārtiem. Aiz tiem valdīja tumsa.

Bastiāns metās tajā iekšā un iekrita tukšumā.

—   Tēti!— viņš kliedza.— Teti!… Es . . . esmu . . . Bastians . . . Baltazars . . . Bukss!