Bezgalīgais stāsts

—   Bastiān, manu zēn,— viņš atkārtoja bez mitas,— manu mīļo, mīļo, mazo puisīti, kur tu biji palicis? Kas tev noticis?

Tikai kad viņi bija apsēdušies pie virtuves galda un zēns dzēra karstu pienu un ēda brokastmaizes, kuras tēvs gādīgi apzieda ar biezu kārtu sviesta un medus, Bastiāns ievēroja, cik bāla un izdilusi ir tēva seja. Acis piesarkušas un zods neskūts. Bet citādi viņš izskatījās gluži tāpat kā toreiz, kad Bastiāns bija aizgājis prom. Un zēns to pateica viņam.

—  Toreiz?— tēvs izbrīnījies jautāja.— Ko tu ar to gribi sacīt?

—   Cik ilgi tad es biju prom?

—   Kopš vakardienas, Bastiān. Kopš tu aizgāji uz skolu. Bet, kad tu nenāci atpakaļ, es piezvanīju skolotājiem un uzzināju, ka tu nemaz tur neesi bijis» Visu dienu un visu nakti es meklēju tevi, manu zēn. Es paziņoju policijai, jo baidījos no paša ļaunākā. Ak Dievs, Bastiān, kas bija noticis? Es tā uztraucos par tevi, ka gandrīz vai sajuku prātā. Kur tu biji pazudis?

Un tad Bastiāns sāka stāstīt, ko piedzīvojis. Viņš stāstīja visu ļoti sīki, un tas ilga daudzas stundas.

Tēvs klausījās, kā vēl nekad nebija dēlā klausījies. Viņš saprata, ko Bastiāns viņam, stāsta.

Pret dienas vidu tēvs vienreiz pārtrauca stāstījumu, bet tikai, lai piezvanītu policijai un pavēstītu, ka dēls ir atgriezies un viss kārtībā. Tad viņš pagatavoja abiem pusdienas, un Bastiāns turpināja. Pienāca vakars, kad Bastiāns ar savu stāstāmo bija ticis līdz Dzīvības ūdeņiem; viņš atzinās, ka gribējis mazumiņu no tā paņemt līdzi tēvam, taču izlaistījis to. ^

Virtuvē jau valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Tēvs sēdēja nekustīgi. Bastiāns piecēlās un iededza gaismu. Un tagad viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ko vēl nekad iepriekš nebija redzējis.

Bastiāns ieraudzīja sava tēva acīs asaras.

Un zēns nožēloja, ka nebija spējis atnest Dzīvības ūdeni.

Tēvs mēmi pievilka dēlu tuvāk, piespieda sev cieši klāt, un viņi samīļoja viens otru.

Pēc tam, kad viņi ilgi bija tā sēdējuši, tēvs dziļi ievilka elpu, ieskatījās Bastiānam sejā un pasmaidīja. Tas bija pats laimīgākais tēva smaids, kādu Bastiāns jelkad redzējis.

-Turpmāk mums viss būs citādi, vai ne?—tēvs sacīja gluži pārvērstā balsī.

Un Bastiāns pamāja. Zēna sirds bija pārāk pilna, lai varētu parunāt.

Nākamajā rītā bija uzkritis pirmais sniegs. Mīksts un tīrs tas gulēja uz palodzes pie Bastiāna istabas loga. Visi ielas trokšņi atskanēja klusināti.

—   Vai zini ko, Bastiān?— tēvs priecīgs ierunājās brokastojot. — Man šķiet, ka mums patiešām ir visi iemesli, lai sarīkotu svētkus. Tāda diena kā šodien pienāk tikai reizi mūžā — un dažiem vispār nekad. Tāpēc es ierosinu mums abiem kopā izdarīt kaut ko pavisam lielisku. Es šodien sevi neapgrūtināšu ar darbu, un tu neej uz skolu. Es uzrakstīšu zīmi. Ko tu par to saki?

—   Uz skolu?— Bastiāns jautāja.— Vai tad tā vēl ir? Kad es vakar izstaigāju klases, tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pat skolas saimnieka nebija.

—   Vakar?— tēvs atbildēja.— Bet vakar taču bija pirmā advente, Bastiān.

Zēns, iegrimis domās, apmaisīja savu brokastu kakao, tad klusi atzinās:

—   Es domāju, vēl paies labs laiks, kamēr es atkal īsti iedzīvošos.

—    Nu ja,— tēvs pamādams teica,— un tāpēc mēs šodien svinēsim svētkus, mēs abi. Ko tu vislabprātāk gribētu darīt? Mēs varētu doties kādā ekskursijā, vai arī brauksim uz zooloģisko dārzu? Vēlāk atļausimies pašas lepnākās pusdienas, kādas pasaule jelkad ir redzē­jusi. Pēcpusdienā mēs varam iet iepirkties visu, ko tu vēlies. Un , vakarā — vai neaiziesim vakarā uz teātri?

Bastiāna acis mirdzēja.

—   Bet vispirms man vēl jāizdara kaut kas cits,— viņš apņēmīgi sacīja.— Man jāaiziet pie Koreandera kunga un jāpasaka viņam, ka es to grāmatu esmu nozadzis un pazaudējis.

Tēvs satvēra Bastiānu aiz rokas.

—   Paklausies, Bastiān, ja gribi, es to nokārtošu tavā vietā.

Bastiāns purināja galvu.

—    Nē, tas ir mans pienākums. Es to nokārtošu pats. Un vislabāk, ja to izdarīšu tūlīt.

Zēns piecēlās un uzvilka mēteli. Tēvs neko neteica, taču skatienā, ar kuru viņš uzlūkoja dēlu, bija manāms pārsteigums un atzinība. Nekad iepriekš dēls nebija tā izturējies.

—   Es domāju,— tēvs beidzot sacīja,— arī man vēl vajadzēs laiku, kamēr es būšu apradis ar šīm pārmaiņām.

—   Es drīz atgriezīšos,— Bastiāns sauca, būdams jau gaitenī,— tas noteikti nevilksies ilgi. Šoreiz ne,

Kad viņš bija nonācis pie Koreandera kunga grāmatveikala, dūša tomēr vēlreiz sašļuka. Viņš raudzījās veikala iekšienē cauri stiklam ar ķeburainajiem burtiem. Koreandera kungam taisni tobrīd bija kāds pircējs, un Bastiāns nolēma labāk pagaidīt, kamēr tas aiziet. Viņš staigāja gar antikvariātu šurpu turpu. Sāka snigt,

Beidzot pircējs izgāja no veikala.

—  Tagad jāiet!— Bastiāns sev pavēlēja.

Viņš atcerējās, kā bija stājies pretī Graogramānam krāsu tuksnesī Goaba, un apņēmīgi nospieda durvju rokturi.

Aiz grāmatu sienas, kas norobežoja krēslaino telpu otrā galā, bija dzirdama klepošana. Bastiāns devās turp un mazlietiņ bāls, tomēr nopietns un saņēmies nostājās Koreandera kunga priekšā, kas atkal sēdēja aplupušās ādas atzveltnī tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē.