Bezgalīgais stāsts

Taču viena otru turēdamas ciet, viņas vienlaikus sargāja Dzīvības ūdeni. Jo laukumā, ko abas čūskas ieskāva, čaloja varena strūklaka, tā dejoja augšup un lejup un kritienā veidoja tūkstošiem formu, kas izzuda daudz ātrāk, nekā acs spēja sekot. Putojošais ūdens izsmidzinā- jās smalkā miglā, un zeltainā gaisma tajā atspīdēja visās varavīksnes krāsās. Tās bija tūkstošbalsīgas prieka brāzmas, gaviles, dziesmas, sajūsmas saucieni, smiekli un līksmība.

Zēns bez vārda skatījās uz šo ūdeni kā slāpēs mirstošs cilvēks — bet kā lai viņš pie tā nonāk? Čūskas galva nekustējās.

Pēkšņi Fuhūrs pacēla galvu. Iemirdzējās viņa rubīnsārtās acu bumbas.

—  Vai jūs spējat arī saprast, ko ūdeņi saka?— viņš jautāja.

—   Nē,— Atrejs atzinās,— es ne.

—   Es nezinu, kā tas nākas,— Fuhūrs čukstēja,— bet es to saprotu itin skaidri. Varbūt tāpēc, ka es esmu laimes pūķis. Visas prieka balsis ir cita citai rada.

—   Ko saka ūdeņi?— Atrejs jautāja.

Fuhūrs uzmanīgi klausījās un runāja lēnām vārdu pa vārdam līdzi, ko dzirdēja:

— Mēs — Dzīvības ūdeņi!

Avots, kas izplūst no sevis

un irdz jo dāsnāk, ja veldzi kāds guvis.

Bridi ieklausījies, viņš turpināja:

—  Viņi nemitīgi sauc: «Dzer! Dzer! Dari to, ko tu gribi!»

—   Kā tad lai mēs turp nonākam?— Atrejs vaicāja.

—   Viņi prasa, kā mūs sauc,— Fuhūrs paskaidroja.

—   Es esmu Atrejs!— Atrejs sauca.

—   Es esmu Fuhūrs!— laimes pūķis sacīja.

Zēns bez vārda klusēja.

Atrejs paskatījās uz viņu, paņēma draugu pie rokas un sauca:

—   Viņš ir Bastiāns Baltazars Bukss.

—  Ūdeņi prasa,— Fuhūrs tulkoja,— kāpēc viņš nerunā pats.

—   Viņš to vairs nespēj,— Atrejs paskaidroja, — viņš visu ir aiz­mirsis.

Fuhūrs atkal bridi ieklausījās šalkās un čalās.

—   Bez atmiņas, viņi saka, nevar ienākt. Čūskas viņu nelaidīs.

—   Es esmu visu saglabājis,— Atrejs sauca,— visu, ko viņš man stāstījis par sevi un savu pasauli. Es atbildu viņa vietā.

Fuhūrs klausījās.

—   Odeņi jautā — ar kādām tiesībām tu to dari.

—   Es esmu viņa draugs,— Atrejs sacīja.

Atkal pagāja bridis, kamēr Fuhūrs uzmanīgi klausījās.

—   Izskatās šaubīgi,— viņš pačukstēja Atrejam,— vai viņi tam piekritīs . . . Tagad viņi runā par tavu brūci. Viņi grib zināt, kā tā radusies.

—    Mums abiem bija taisnība,— Atrejs sacīja,— un mēs abi kļūdī­jāmies. Bet tagad Bastiāns atdeva AURINU labprātīgi.

Fuhūrs klausījās un tad pamāja.

—   Jā,— viņš sacīja,— tagad viņi ir mierā. Šī vieta ir AURINS. Mums esot jāiet iekšā, viņi saka.

Atrejs paskatījās augšā uz milzīgo zelta kupolu.

—   Ikviens no mums,— viņš čukstēja,— ir nēsājis to sev kaklā — pat tu, Fuhūr, uz neilgu bridi.

Laimes pūķis deva Atrejam zīmi, lai viņš klusē, un atkal klausījās ūdeņu dziesmā.

Tad viņš iztulkoja:

—   AURINS ir durvis, kuras Bastiāns meklējis. Viņš no paša sākuma tās nēsājis līdzi. Taču neko no Fantāzijas — ūdeņi saka — čūskas nelaiž pār slieksni. Tāpēc Bastiānam jāatdod viss, ko

Bērnišķā ķeizariene viņam dāvājusi. Citādi viņš nevar padzerties Dzīvības ūdeni.

—   Bet mēs taču esam viņas zīmē,— Atrejs iesaucās,— vai tad viņas pašas te nav?

—   Viņi saka, ka šeit beidzas Mēness meitiņas vara. Un viņa vienīgā nekad nespēj ienākt šai vietā. Viņa nejaudā tikt rotas iekšienē, jo nevar aiziet pati no sevis.

Atrejs apjucis klusēja.

—   Ūdeņi tagad jautā, vai Bastiāns ir gatavs,— Fuhūrs turpināja.

—  Jā,— Atrejs skaļi atbildēja,— viņš ir gatavs.

Šajā mirklī milzīgā melnās čūskas galva sāka lēnām pacelties, neizlaizdama no mutes baltās čūskas asti. Varenie ķermeņi uzvijās augšup, izveidodami augstus vārtus, kuru viena puse bija melna un otra balta.

Atrejs izveda Bastiānu pie rokas cauri šiem baismīgajiem vārtiem pie strūklakas, kas tagad šalkoja viņu priekšā visā savā diženumā un burvībā. Fuhūrs sekoja abiem. Un, kamēr viņi tai tuvojās, ar katru soli cita pēc citas novēlās no Bastiāna brīnišķās Fantāzijas dāvanas. Skaistais, spēcīgais un bezbailīgais varonis atkal pārtapa mazajā, resnajā un biklajā puišelī. Pat viņa drēbes, kas Jora Minroudā gandrīz jau bija pārvērtušās skrandās, pazuda kā nebijušas. Tā viņš beidzot stāvēja kails un izģērbts pie lielā zelta apļa, kura vidū Dzīvības ūdens šļācās augstu gaisā kā kristāla koks.

Šajā pēdējā acumirklī, pazaudējis visas Fantāzijas dāvanas, bet atmiņas par savu pasauli un sevi pašu vēl neatguvis, viņš pārdzīvoja galēju nedrošības stāvokli, jo vairs nezināja, kurai pasaulei pieder un vai viņš vispār īstenībā ir.