Bezgalīgais stāsts

Pret vakaru Bastiāns redzēja Joru celtnī uzbraucam no šahtas. Uz muguras statīvā viņam bija vairākas dažāda lieluma plāksnes no ļoti plānās vizlas. Bastiāns klusēdams pavadīja kalnraci tālu plašajā līdzenumā, kur Jors ar vislielāko piesardzību ieguldīja savus jaunos atradumus baltajā sniegā kādas rindas galā. Vienā no attēliem bija redzams vīrs, kam krūšu vietā bija putnu būris ar diviem baložiem. Kādā citā — akmens sieva, kas jāj uz liela bruņurupuča. Kāds ļoti mazs attēls ļāva sazīmēt tikai tauriņu, uz kura spārniem rēgojās plankumi burtu formās. Bija arī vēl daži citi attēli, taču neviens no tiem Bastiānam neko neizteica.

Sēdēdams ar kalnraci atkal būdā, Bastiāns jautāja:

—   Kas notiek ar attēliem, kad nokūst sniegs?

—  Te valda mūžīga ziema,— Jors atbildēja.

Tā bija visa saruna šajā vakarā.

Nākamajās dienās Bastiāns no jauna meklēja starp attēliem kādu, kuru viņš pazītu vai kurš viņam vismaz nozīmētu kaut ko īpašu,— taču velti. Vakaru viņš un kalnracis atkal pavadīja būdā, un, tā kā Jors klusēja, arī Bastiāns pierada pie klusēšanas. Mazpamazām viņš pārņēma no Jora arī piesardzību kustībās, lai nesaceltu troksni, kas varētu kaitēt bildēm.

—   Tagad es esmu redzējis visus attēlus,— Bastiāns kādu vakaru pavēstīja,— man neder neviens no tiem.

—   Slikti,— Jors atbildēja.

—   Ko lai es iesāku?— Bastiāns jautāja.— Vai man jāgaida, kamēr tu uznesīsi jaunus?

Jors brīdi domāja, tad papurināja galvu.

—   Es tavā vietā nobrauktu lejā Minrouda šahtā un raktu pats,— viņš čukstēja.

—   Bet man nav tavu acu,— Bastiāns aizbildinājās,— es tumsā neredzu.

—   Vai tad tev tavā tālajā ceļā neiedeva gaismu?—Jors jautāja, atkal skatīdamies cauri Bastiānam.— Nevienu mirdzošu akmeni, neko, kas tev varētu tagad palīdzēt?

—   Iedeva gan,— Bastiāns noskumis atbildēja,— bet es izmantoju Altsahīru citam nolūkam.

—   Slikti,— Jors^atkārtoja, un viņa seja bija akmens cieta.

—   Ko tu man iesaki?— Bastiāns centās izdibināt.

Kalnracis atkal ilgi klusēja, pirms atbildēja:

—  Tad nekas cits neatliek — jāstrādā tumsā.

Bastiānu sagrāba šausmas. Viņam gan joprojām vēl bija viss spēks un drosme, ko bija devis AURINS, taču, iedomājoties sevi tik dziļi, dziļi pazemē, spēks viņa kaulos sastinga ledū. Viņš neko vairs neteica, un abi likās gulēt.

i Nākamajā rītā kalnracis paraustīja zēnu aiz pleca.

Bastiāns piecēlās.

— Paēd zupu un nāc!— Jors nelaipni pavēlēja.

Bastiāns paklausīja.

Viņš sekoja kalnracim uz šahtu, iekāpa kopā ar viņu celtnī un brauca lejā Minrouda raktuvē. Arvien dziļāk un dziļāk. Sen bija zudis pēdējais trūcīgais gaismas stars, kas iespīdēja no ieejas šahtā, un joprojām vēl celtnis slīdēja lejup tumsā. Tad beidzot atsitiens liecināja, ka celtnis ir nonācis galā. Viņi izkāpa laukā.

Šeit lejā bija daudz, daudz siltāks nekā augšā, ziemīgajā līdze­numā, un jau pēc neilga laika Bastiāns, pūlēdamies nepazaudēt tumsā kalnraci, kas ātri gāja pa priekšu, sajuta, ka ir nosvīdis no galvas līdz kājām. Līkumots ceļš veda cauri neskaitāmām ejām, gaiteņiem un brīžam arī hallēm, kā varēja minēt no viņu soļu klusās atbalss. Zēns vairākreiz sāpīgi atsitās pret izciļņiem un balsta plankām, taču Jors izlikās to neredzam.

Šajā pirmajā dienā un arī dažās nākamajās kalnracis klusēdams, tikai vadīdams Bastiāna rokas, ierādīja, kā atdalīt un piesardzīgi noctlt smalkās, plānās vizlas kārtas citu no citas. Tam nolūkam kalpoja darbarīki, kas pēc. taustes atgādināja koka vai raga špakteles,— ieraudzīt viņam tos nekad neizdevās, jo, kad dienas darbs bija galā, tie palika darbavietā.

Mazpamazām Bastiāns iemācījās tur lejā, pilnīgajā tumsā, orientē­ties. Viņš pazina ejas Un gaiteņus it kā ar jaunu prātu, kuru nebūtu varējis izskaidrot. Un kādu dienu Jors, nebilzdams ne vārda, tikai pieskardamies ar savām rokām, lika zēnam turpmāk strādāt vienam kādā zemā alā, kurā varēja ielīst tikai rāpus. Bastiāns paklausīja. Tā bija ļoti šaura vieta, un virs tās velvējās pirmatnējais iezis visā savā varenībā.

Ieritinājies kā vēl nedzemdēts bērns mātes miesās, Bastiāns gulēja Fantāzijas pamatu dzīlēs un pacietīgi jo pacietīgi meklēja savu aizmirsto sapni, attēlu, kas viņu varētu aizvest pie Dzīvības ūdens.

Tā kā zēns neko neredzēja pazemes mūžīgajā naktī, tad arī nevarēja neko izvēlēties un ne par ko izšķirties. Bastiānam atlika cerēt, ka nejaušība vai žēlīgs liktenis ieliks rokās meklēto. Vakaru pēc vakara viņš nesa dziestošajā dienas gaismā augšā to, ko bija spējis iegūt Minrouda raktuvē. Un vakaru pēc vakara atklājās, ka darbs bijis veltīgs. Taču Bastiāns nežēlojās un neļāvās izmisumam. Viņš bija zaudējis pret sevi jelkādu līdzjūtību. Zēns bija kļuvis pacietīgs un kluss. Kaut arī viņa spēki bija neizsmeļami, viņš bieži jutās ļoti noguris.

Nevar pateikt, cik ilgi vilkās šis smagais laiks, jo šādu darbu nevar izmērīt dienās vai mēnešos. Tomēr kādu vakaru viņš atnesa līdzi attēlu, kas zēnu uz vietas tik ļoti satrauca, ka viņš tik tikko novaldījās, pārsteigumā neiekliedzies un līdz ar to visu nesagrāvis.