Bezgalīgais stāsts

—  Jā,— Bastiāns atbildēja,— bieži.

Jors, iegrimis domās, pamāja. Tad viņš piecēlās un padeva Bastiānam zīmi, lai zēns viņam seko. Pirms viņi izgāja no būdas, kalnracis sagrāba zēnu ar stingru tvērienu aiz pleciem un iečukstēja ausī:

—   Tikai ne vārda, ne skaņas, saprati? Tas, ko tu redzēsi, ir daudzu gadu darbs, ko esmu paveicis. Katrs troksnis to var sagraut. Tāpēc klusē un ej lēnām!

Bastiāns pamāja, un viņi atstāja būdu. Aiz tās slējās koka tornis, zem kura stādus zemes dzīlēs veda šahta. Viņi pagāja tam garam un nonāca plašājā sniega laukumā. Un tagad Bastiāns ieraudzīja attēlus, kas šeit gulēja kā baltā zīdā ieguldīti dārgumi.

Tās bija ārkārtīgi plānas plāksnes, it kā no vizlas, caurspīdīgas un krāsainas, un dažādu izmēru un formu, taisnstūrainas un apaļas, salauztas un veselas, dažas lielas kā baznīcu logi, citas mazas kā miniatūras uz kārbiņām. Plāksnes gulēja, aptuveni sakārtotas pēc lieluma un formas rindās, kas stiepās līdz pašai baltā līdzenuma pamalei.

Šajos attēlos redzamie skati likās noslēpumaini. Tur bija satuntu- ļoti tēli, kas lido kādā lielā putnu ligzdā, vai ēzeļi ar tiesnešu talāriem mugurā, pulksteņi, izplūduši kā mīksts siers, vai staigājošas lelles, kas stāv spilgti apgaismotos laukumos bez neviena cilvēka. Tur bija sejas un galvas — gan tādas, kas pilnībā darinātas no dzīvnieku attēliem, gan tādas, kas veido ainavu. Taču bija arī gluži parasti attēli — vīrieši, kas pļauj labības lauku, un sievietes, kas sēž uz balkona. Bija kalnu ciemi un jūras ainavas, kara skati un cirka izrādes, ielas un istabas, un vienmēr atkal sejas — vecas un jaunas, gudras un vientiesīgas, āksti un ķēniņi, drūmi un jautri. Tur bija nežēlīgi skati — nāves soda izpildīšanas un nāves dejas, un jautri attēli ar jaunām dāmām uz valzirga; kādā attēlā bija redzams deguns, kas staigā apkārt, un visi garāmgājēji to sveicina.

Jo ilgāk viņi klīda gar attēliem, jo mazāk Bastiāns spēja izdibināt, ko tie nozīme. Tikai viens bija skaidrs: tajos bija redzams gluži vienkārši viss, kaut ari lielākoties dīvainās kopsakarībās.

Bastiāns bija gājis līdzās Joram daudzas stundas gar plākšņu rindām, līdz pāri plašajai sniega virsmai nolaidās krēsla. Viņi atgriezās atpakaļ būdā. Kad viņi bija aizvēruši sev aiz muguras durvis, Jors klusā balsī vaicāja:

—  Vai tur bija kāds, kuru tu pazini?

—   Nē,— Bastiāns atbildēja.

Kalnracis domīgi pašūpoja galvu.

—   Kāpēc?— Bastiāns gribēja zināt.— Kas tie ir par attēliem?

—   Tie ir cilvēku pasaules aizmirstie sapņi,— Jors paskaidroja. — Reiz redzēts sapnis nekad neizgaist no pasaules. Bet, ja cilvēks savu sapni pazaudē,— tad kur tas paliek? Tas nonāk pie mums Fantāzijā, tur lejā, mūsu zemes dzīlēs. Tur aizmirstie sapņi noslāņojas plānās, plānās kārtās, cita virs citas. Jo dziļāk rokas, jo ciešāk tie guļ. Visa Fantāzija balstās uz aizmirsto sapņu pamata.

—  Vai tur ir arī manējie?— Bastiāns jautāja lielām acīm.

Jors tikai pamāja.

—   Un tu domā, ka man tie jāatrod,— Bastiāns nerimās tincināt.

—   Vismaz vienu. Viena pietiek,— Jors atbildēja.

—   Bet priekš kam?— Bastiāns gribēja zināt.

Kalnracis pagrieza pret viņu savu seju, ko tagad vēl apspīdēja vienīgi pavarda mazās uguntiņas. Viņa aklās acis atkal raudzījās cauri Bastiānam nezināmā tālumā.

—   Klausies, Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— runāt es ru­nāju nelabprāt. Klusums man patīk labāk. Taču šoreiz es tev to pateikšu. Tu meklē Dzīvības ūdeni. Tu gribi iegūt spēju mīlēt, lai rastu ceļu atpakaļ uz savu pasauli. Mīlēt — tas labi skan! Bet Dzīvības ūdens tev vaicās: kuru? Jo mīlēt nevar tā vienkārši kaut kā un vispār. Taču tu esi aizmirsis visu, izņemot savu vārdu. Un, ja tu nevarēsi atbildēt, tu nedrīkstēsi dzert no avota. Tapec tev spej palīdzēt vel vienīgi kāds aizmirsts sapnis, kas tev atkal jāatrod, attēls, kas tevi aizvestu pie avota. Bet par to tev būs jāaizmirst pēdējais, kas tev atlicis: pašam sevi. Un tas nozīmē smagu un pacietīgu darbu. Iegaumē manus vārdus labi, jo es tos nekad vairs neatkārtošu.

Pēc tam viņš apgūlās uz koka lāvas un aizmiga. Bastiānam neatlika nekas cits kā samierināties ar guļvietu uz cietās, aukstās zemes. Bet zēns par to daudz nebēdāja.

Kad viņš nākamajā rītā pamodās stīviem locekļiem, Jors jau bija aizgājis. Droši vien kalnracis bija iebraucis Minrouda šahtā. Bastiāns pats sev piesmēla šķīvi karstās zupas, kas zēnu gan sasildīja, tomēr ne sevišķi gāja viņam pie sirds. Tā bija tik sāļa, ka mazliet atgādināja asaru un sviedru garšu.

Tad Bastiāns devās laukā un klaiņoja pa plašā līdzenuma sniegu garām neskaitāmajiem attēliem. Zēns vērīgi aplūkoja tos citu pēc cita, jo tagad zināja, kas no tā atkarīgs, taču nespēja atklāt nevienu, kas viņu kaut kā īpaši skartu. Tie visi viņam bija gluži vienaldzīgi.