Bezgalīgais stāsts

Tā pagāja dienas un krājās nedēļās. Bastiāns tam nepiegrieza vērību. Aiuolas kudze priecājās, ka Bastiāns caur un cauri atdodas viņas mātišķajai aprūpei un maigumam. Zēnam bija tā, it kā viņš, pašam to nezinot, būtu ilgi pēc kaut kā izjutis alkas un tagad tas pārpārēm tiktu piešķirts. Un viņš ēstu un ēstu, un nejustos paēdis.

Kādu laiku Bastiāns pārmeklēja Pārvērtību namu no bēniņiem līdz pagrabam. Tā bija nodarbošanās, kas tik drīz neapnika, jo visas telpas taču pastāvīgi mainījās un vienmēr varēja atrast kaut ko jaunu. Māja acīmredzot pūlējās, cik spēka, izklaidēt ciemiņu. Tā radīja rotaļu istabas, dzelzceļus, leļļu teātri un slidkalniņus, pat lielu karuseli.

Dažkārt arī Bastiāns devās uz visu dienu pastaigā pa apkārtni, taču pārāk tālu no Pārvērtību nama nekad neaizklīda, jo pastāvīgi viņam uzbruka visīstākais vilka izsalkums pēc Aiuolas augļiem. Un drīz vien zēns vairs nespēja sagaidīt, kad varēs atgriezties un pēc sirds patikas pieēsties augļus.

Vakarus viņi bieži aizvadīja garās sarunās. Zēns stāstīja visu, ko bija piedzīvojis Fantāzijā: par Perelīnu un Graogramānu, par Ksaīdi un Atreju, kuru bija tik smagi ievainojis vai pat nogalinājis.

—    Es visu darīju aplam,— Bastiāns atzinās,— es esmu visu pārpra­tis. Mēness meitiņa man tik daudz tika dāvājusi, un es ar to esmu nesis tikai nelaimi sev un Fantāzijai.

Aiuolas kundze ilgi raudzījās savā ciemiņā.

—    Nē,— viņa atbildēja,— es tā nedomāju. Tu esi gājis pa vēlmju ceļu, un tas nekad nav taisns. Tu esi metis lielu līkumu, bet tas bija tavs ceļš. Un vai tu zini, kāpēc? Tu piederi pie tiem, kas spēj atgriezties tikai tad, kad ir atrasts avots, no kura iztek Dzīvības ūdens. Un tā ir pati slepenākā vieta Fantāzijā. Uz turieni nav vienkārša ceļa.

Un pēc neilga klusuma brīža viņa piemetināja:

—   Ikviens ceļš, kas ved uz turieni, beigās ir pareizais.

Bastiānam pēkšņi gribējās raudāt. Viņš pats nezināja, kāpēc. Bija tā, it kā sirdī būtu atraisījies vaļā un izšķīdis asarās kāds mezgls. Viņš elsoja un elsoja, nespēdams aprimties. Aiuolas kundze paņēma zēnu klēpī un liegi glāstīja, viņš noslēpa savu seju puķēs viņai uz krūtīm un raudāja, kamēr bija izraudājies un aizkusis.

Šajā vakarā viņi tālāk vairs nerunāja.

Tikai nākamajā dienā Bastiāns atkal mēģināja uzsākt valodu:

—  Vai tu zini, kur es varētu atrast Dzīvības ūdeni?

—   Pie Fantāzijas robežas,— Aiuolas kundze sacīja.

—   Bet Fantāzijai nav robežu,— viņš iebilda.

—   Ir gan, tikai tās atrodas nevīs ārpusē, bet gan iekšpusē. Tur, no kurienes Bērnišķā ķeizariene saņem visu savu varu un kur viņa pati tomēr nespēj nonākt.

—   Un šī vieta man jāatrod?— Bastiāns noraizējies vaicāja.— Vai nav jau par vēlu?

—   Ir tikai viena vēlēšanās, ar kuru to var atrast: ar pēdējo.

Bastiāns izbijās.

—   Aiuolas kundze, lai piepildītu kādu vēlmi ar AURINA palīdzību, man bija kaut kas jāaizmirst. Vai .šeit ir tāpat?

Viņa lēnām pamāja.

—   Bet es neko nemanu!

—   Vai tad citas reizes tu manīji? To, ko tu esi aizmirsis, tu nevari vairs zināt. • ;

—   Un ko es aizmirstu tagad?

—   Es tev to pateikšu, kad būs pienācis īstais bridis. Citādi tu savas atmiņas turētu ciet.

—   Vai tiešām man jāzaudē viss?

—   Nekas neiet zudībā,— viņa sacīja,— viss pārvēršas.

—   Bet tad man varbūt vajadzētu pasteigties,— Bastiāns kļuva nemierīgs.— Es nedrīkstētu ķīvēties.

Sieviete noglaudīja zēna matus.

—   Neraizējies. Visam savs laiks. Tu jutīsi, kad pamodīsies tava pēdējā vēlēšanās,— un arī es.

Kopš šās dienas patiešām sāka kaut kas mainīties, kaut arī Bastiāns pats vēl neko nemanīja. Pārvērtību nama pārveidojošais spēks iedarbojās. Taču, tāpat kā visas patiesās pārvēršanās, arī šī norisinājās klusi un lēni kā augšana.

Dienas Pārvērtību namā ritēja, un joprojām pieturējās vasara. Bastiāns arvien vēl kā bērns ļāva Aiuolas kundzei sevi lutināt. Arī augļi garšoja tikpat lieliski kā sākumā, taču mazpamazām vilka izsalkums bija remdināts: viņš ēda mazāk. Un viņa to ievēroja, tomēr neko neteica. Bastiāns jutās arī pietiekami daudz izbaudījis viņas rūpes un maigumu. Un tādā pašā mērā, kā mazinājās prasība pēc tā, viņā pamodās gluži cita ilgošanās, vajadzība, kādu viņš nekad vēl nebija izjutis un kas pilnībā atšķīrās no visām līdzšinējām vēlmēm: viņam gribējās pašam mīlēt. Izbrīnīts un bēdīgs viņš saprata, ka nespēj to. Taču vēlēšanās kļuva stiprāka un stiprāka.

Un kādu vakaru, kad viņi sēdēja kopā, viņš to atklāja Aiuolas kundzei.

Uzklausījusi zēnu līdz galam, sieviete ilgi klusēja. Viņas skatiens ar nesaprotamu izteiksmi kavējās pie Bastiāna.

—  Tagad tu esi atradis savu pēdējo vēlēšanos,— viņa sacīja,— tava Patiesā vēlēšanās ir mīlēt.

—   Bet kāpēc es to nespēju, Aiuolas kundze?

—  To tu iespēsi tikai tad, kad būsi padzēries Dzīvības ūdeni,— viņa atbildēja,— un tu nevari atgriezties savā pasaulē, neaiznesīs to arī citiem.

Bastiāns apjucis klusēja.

—   Bet tu?— viņš jautāja.— Vai tad tu neesi to jau dzērusi?

—   Nē,— Aiuolas kundze teica,— ar mani ir mazliet citādi. Man ir vajadzīgs tikai kāds, kam es varu dāvāt savu pārpilnību.

—   Vai tad tā nebija mīlestība?