Bezgalīgais stāsts

Pašā pirmajā mirklī Bastiānu gandrīz vai uzveica vēlēšanās izplestām rokām mesties viņai ap kaklu un saukt: «Māmiņ! Māmiņ!» Taču viņš apvaldījās. Bastiāna mamma bija mirusi un nekādi nevarēja būt šeit Fantāzijā. Šai sievietei gan bija tas pats jaukais smaids un vēlīgais skatiens, tomēr līdzības ziņā viņas varēja būt labi ja māsas. Bastiāna māte bija bijusi maza, bet šī sieviete bija liela auguma un iespaidīga. Viņa valkāja milzu platmali, kas bija pārpārēm pilna ziedu un augļu, un arī viņas kleita bija no raibum raiba, puķota auduma. Tikai ilgāku brīdi viņu aplūkojis, Bastiāns ievēroja, ka īstenībā arī kleita ir no lapām, ziediem un augļiem.

Tā stāvot un uzlūkojot šo sievieti, viņu pārņēma ilgi, ilgi nebaudīta sajūta. Bastiāns nespēja atcerēties, kad un kur, viņš tikai zināja, ka dažkārt tā ir juties, vēl būdams mazs.

—   Apsēdies taču, manu skaisto puisēn!— sieviete mudināja, norā­dīdama ar aicinošu rokas kustību uz krēslu,— tu noteikti būsi izsalcis, tāpēc vispirms paēd!

—   Atvaino,— Bastiāns minstinājās,— tu laikam gaidi kādu cie­miņu. Bet es šeit esmu gluži nejauši.

—   Patiešām?— sieviete pasmaidīdama jautāja.— Nu, tas nekas. Paēst jau tu vari tik un tā, vai ne? Es tev tikmēr izstāstīšu kādu mazu stāstiņu. Ķeries klāt un neliec sevi ilgi lūgties!

Bastiāns novilka savu melno mēteli, pārlika to pār krēslu, apsēdās un nesteidzīgi paņēma kādu augli. Vēl neiekodies tajā, viņš apvaicā­jās:

—   Un tu? Vai tu neko needīsi? Bet varbūt tev augļi nemaz negaršo?

Sieviete skaļi un sirsnīgi smējās, Bastiāns nezināja, par ko.

—   Labi,— viņa nomierinājusies sacīja,— ja reiz tu uzstāj, es piebiedrošos tev un arī kaut ko nobaudīšu, tikai citādi. Neizbīsties!

To teikusi, sieviete paņēma lejkannu, kas stāvēja turpat uz grīdas, pacēla to virs galvas un aplēja pati sevi.

—   A!— viņa labpatikā izdvesa.— Cik atsvaidzinoši!

Tagad bija Bastiāna kārta smieties. Tad zēns iekodās auglī un uzreiz pārliecinājās, ka kaut ko tik garšīgu vēl nav ēdis nekad. Pēc tam viņš nogaršoja kādu citu, un tas bija pat vēl gardāks.

—   Vai garšo?— sieviete jautāja, uzmanīgi vērodama ciemiņu.

Bastiānam bija pilna mute, un viņš nespēja atbildēt, tāpēc tikai

pamāja ēzdams.

—   Man prieks,— sieviete sacīja,— es arī īpaši pūlējos. Ēd, ēd, cik vien tu gribi!

Bastiāns paņēma citu augli, un tas nu bija kaut kas pasakains. Viņš aizgrābts iestenējās.

—  Tagad es tev kaut ko pastāstīšu,— sieviete turpināja,— tikai ēd vien tālāk.

Bastiānam vajadzēja piepūlēties, lai spētu ieklausīties viņas vārdos, jo katrs nākamais auglis izraisīja viņā jaunu sajūsmu.

—   Pirms ilga, ilga laika,— puķotā sieviete iesāka,— mūsu Bēr­nišķā ķeizariene bija uz nāvi slima, jo viņai bija vajadzīgs jauns vārds, un to spēja iedot tikai cilvēkbērns. Taču cilvēki vairs nenāca uz Fantāziju, neviens nezināja — kāpēc. Ja viņa būtu nomirusi, tās būtu bijušas ari Fantāzijas beigas. Un tad kādu dienu vai, labāk gan būtu sacīt, nakti kāds cilvēks tomēr ieradās — tas bija mazs zēns — un iedeva Bērnišķajai ķeizarienei vārdu Mēness meitiņa. Viņa atkal kļuva vesela un pateicībā apsolīja zēnam, ka visas viņa vēlēšanās viņas valstībā" kļūs par^jstenību — tik ilgi, kamēr viņš būs atradis savu Patieso vēlēšanos. Kopš tā brīža mazais zēns devās garā ceļojumā no vienas vēlēšanās uz nākamo, un ikviena piepildījās. Un ikviena piepildīta vēlēšanās veda pie jaunas. Un tās bija ne tikai labas vēlēšanās, bet ari sliktas, taču Bērnišķā ķeizariene nešķiro, viņa pieņem visu, jo viņas valstībā viss ir vienlīdz svarīgs. Un arī beigās, kad šā iemesla dēļ tika izpostīts Ziloņkaula tornis, viņa nedarīja neko, lai to novērstu. Bet līdz ar katras vēlēšanās piepildīšanos mazais zēns aizmirsa daļu no savām atmiņām par pasauli, no kuras bija ieradies. Puisēns pats daudz neuztraucās par to, jo tik un tā vairs nevēlējās atgriezties tajā. Viņš tiecās tikai tālāk un tālāk, iztērēdams gandrīz visas savas atmiņas, taču bez atmiņām nav iespējams neko vairs vēlēties. Pēdīgi zēns tikpat kā vairs nebija cilvēks, viņš tikpat kā bija kļuvis par fantāzieti. Un savu Patieso vēlēšanos joprojām vēl nezināja. Tagad varēja gadīties, ka viņš izlietos ari savas pēdējās atmiņas, tā arī neatradis savu Patieso vēlēšanos. Un tas nozīmētu, ka viņš nekad vairs nespētu atgriezties savā pasaulē. Visbeidzot zēns nonāca Pārvērtību namā, lai paliktu šeit tik ilgi, kamēr atradīs savu Patieso vēlēšanos. Jo Pārvērtību nams tā saucas ne tikai tāpēc, ka pats pārvēršas, bet tāpēc, ka pārvērš ari to, kas tajā dzīvo. Un tas bija ļoti svarīgi mazajam zēnam, jo līdz šim viņš, tiesa gan, visu laiku bija gribējis būt citāds, nekā bija, taču nedomāja pārvērsties.

Šajā vietā sieviete apklusa, jo viņas ciemiņš bija pārtraucis ēst. Viņš turēja rokā iekostu augli un pavērtu muti uzlūkoja puķoto būtni.

—  Ja tev negaršo,— sieviete noraizējusies sacīja,— tad liec šo augli mierīgi malā un paņem citu!

—   Ko?— Bastiāns izstomīja.— Ak nē, tas ir ļoti garšīgs.