Bezgalīgais stāsts

Tas notika dienā, kad Bastiāns pirmo reizi atklāja, ka iskālnarieši neiegūst savu kopību, saskaņodami pilnīgi atšķirīgas iedomas, bet gan panāk to tāpēc, ka ir tik absolūti līdzīgi cits citam, ka varēja sajusties par l

Tas kļuva skaidrs tikai tad, kad Bastiāns pēc kāda laika ieraudzīja pie debesīm milzīgu miglas vārnu. Visi iskālnarieši pārbijās un paslēpās zem klāja, cik ātri vien varēdami. Taču kāds aizkavējās, briesmīgais putns ar kliedzienu metās lejā, saķēra nelaimīgo un aiznesa to knābī prom.

Kad briesmas bija garām, iskālnarieši atkal iznāca laukā un dziedādami un dejodami turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņu harmonija nebija izjaukta, viņi nesēroja un nežēlojās, viņi šo atgadījumu pat nepieminēja.

— Nē,— atteica kāds miglas kuģotājs, kad Bastiāns viņam par to ieminējās,— mums neviena netrūkst. Par ko lai mēs žēlotos?

Viens pie viņiem nebija nekas. Un, tā kā viņi neatšķīrās cits no cita, neviens arī nebija neaizstājams.

Taču Bastiāns gribēja būt pats par sevi, ne tikai viens no daudziem citiem. Viņš gribēja būt tieši par to mīlēts, ka ir tāds, kāds ir. Šajā iskālnariešu kopībā bija harmonija, bet nebija mīlestības.

Bastiāns vairs nevēlējās būt pats lielākais, stiprākais vai gudrākais. Tas viss jau bija aiz muguras. Viņš ilgojās pēc tā, lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir, labs vai slikts, skaists vai atbaidošs, gudrs vai dumjš, ar visiem viņa trūkumiem — un pat taisni to dēļ.

Bet kāds tad viņš bija?

Viņš to vairs nezināja. Fantāzijā viņš bija tik daudz ko ieguvis un tagad starp visām šīm dāvanām un spēkiem vairs nespēja atrast pats sevi.

Turpmāk Bastiāns vairs nepiedalījās miglas kuģotāju dejā. Viņš sēdēja pašā kuģa priekšgalā un raudzījās pāri Skaidānai — augas dienas un dažkārt arī naktis.

Un beidzot bija sasniegts pretējais krasts. Miglas kuģis piestāja, Bastiāns pateicās iskālnariešiem un devās uz cietzemi.

Tā bija zeme, pilna rožu, rožu mežu visās krāsās. Un pa vidu šai bezgalīgajai rožu nogāzei vijās līčloču taka.

Bastiāns gāja pa to.

XXXI.Aiuolas kundze

VISU, kas saistīts ar Ksaīdes bojāeju, var izstāstīt dažos vārdos, taču tā ir grūti saprotama un pilna pretrunu kā tik daudz kas Fantāzijā. Joprojām zinātnieki un vēstures rakstītāji lauza galvu par to, kā tas bijis iespējams, daži pat apšauba faktus un mēģina piešķirt tiem citu skaidrojumu. Šeit ir izstāstīts tikai tas, kas patiešām ir noticis, un lai katrs iztulko faktus, kā pats to spēj.

Tajā pašā laikā, kad Bastiāns jau bija nonācis Iskālā pie miglas kuģotājiem, Ksaīde ar saviem melnajiem milžiem sasniedza to vietu silā, kur metāla zirgs bija sabiris gabalos. Šajā mirklī viņa jau nojauta,

ka vairs neatradīs zēnu. Kad Ksaīde nedaudz vēlāk ieraudzīja zemes valni, pa kuru augšup veda Bastiāna pēdas, šī nojausma kļuva par pārliecību. Ja Bastiāns bija nonācis Izbijušo ķeizaru «.pilsētā, tad viņas plāniem viņš bija gājis zudumā, gluži vienalga, vai zēns paliktu tur uz visiem laikiem vai ari viņam izdotos izmukt no pilsētas. Pirmajā gadījumā viņš būtu kļuvis bezspēcīgs kā visi tur un nevarētu neko vairs vēlēties, bet otrā gadījumā — visas vēlēšanās pēc varas un diženuma būtu viņā izdzisušas. Abos gadījumos Ksaīdei spēle bija galā.