Bezgalīgais stāsts

Vietumis Bastiānam izdevās ieskatīties dažādu amatnieku darbnī­cās; visi bija nodarbināti ar pītu priekšmetu izgatavošanu, viņi darināja kurpes, krūzes, lustras, tases, lietussargus — turklāt tikai un vienīgi no šā pinuma. Un nebija tāda, kas strādātu vienatnē, jo šie priekšmeti varēja tikt pagatavoti tikai vairāku meistaru kopdarbā. Prieks skatīties, kā šie ļaudis palīdzēja cits citam un vienmēr papildināja cits citu. Turklāt strādādami viņi parasti dziedāja kādu vienkāršu melodiju bez vārdiem.

Pilsēta nebija necik liela, un tā Bastiāns drīz vien sasniedza tās nomali. Aina, kas šeit pavērās, nepārprotami liecināja, ka tā ir jūrasbraucēju pilsēta, jo te bija simtiem dažādas formas un lieluma kuģu. Tomēr tā bija ļoti neparasta jūrasbraucēju pilsēta, jo visi šie kuģi bija pakarināti milzīgos makšķerkātos un peldēja, klusi šūpoda­mies, cits citam blakus virs dzīlēm, kurās krājās baltās miglas masas.

Starp citu, ari šie kuģi itin visi likās pagatavoti no grozu pinuma, un tiem nebija ne buru, ne mastu, ne airu, ne stūres.

Bastiāns bija noliecies pār margām un raudzījās lejā uz Miglas jūru. To, cik gari bija pāli, uz kuriem stāvēja pilsēta, varēja nojaust no ēnām, kuras tie saules spīdumā meta uz balto laukumu tur lejā.

— Naktī,— viņš izdzirdēja kādu balsi ierunājamies sev blakus, — migla uzkāpj līdz pilsētai. Tad mēs varam iziet jūrā. Pa dienu saule uzsūc miglu, un jūras līmenis krītas. To taču tu, svešiniek, gribēji zināt, vai ne?

Atspiedušies pret margām, Bastiānam blakus stāvēja trīs vīri, kas viņu labsirdīgi un laipni uzlūkoja. Zēns uzsāka ar viņiem sarunu un noskaidroja, ka šo pilsētu sauc Iskāla vai arī to dēvē par Grozu pilsētu. Tās iemītniekus sauc par iskālnariešiem. Vārds nozīmējot apmēram «kopējie». Pēc amata visi trīs bija miglas kuģotāji. Bastiāns negribēja nosaukt savu vārdu, lai netiktu pazīts, tāpēc sacīja, ka viņa vārds esot Kāds. Trīs jūrnieki paskaidroja, ka šeit vispār katram atsevišķi neesot vārda un viņi neuzskatot to nemaz par nepieciešamu. Viņi visi kopā esot iskālnarieši un ar to pietiekot.

Tā kā tieši bija pusdienošanas laiks, miglas kuģotāji aicināja Bastiānu līdzi, un viņš pateikdamies pieņēma uzaicinājumu. Kādā netālā restorānā viņi apsēdās pie galda, un Bastiāns, ieturēdams maltīti, uzzināja visu par pilsētu Iskālu un tās iedzīvotājiem.

Miglas jūra, ko viņi sauca par Skaidānu, bija milzīgs balta tvaika okeāns, kas šķīra divas Fantāzijas daļas vienu no otras. Cik dziļa ir Skaidāna, vēl neviens nebija izpētījis, un arī to ne, no kurienes radās šī briesmīgā miglas masa. Tiesa gan, šajos tvaikos varēja mierīgi elpot, un no krasta, kur migla vēl bija salīdzinoši sekla, varēja kādu gabaliņu pa grunti ieiet jūrā, tikai bija jāpiesienas pie virves, lai būtu aiz kā izvilkt atpakaļ. Jo miglai bija tāda īpašība, ka tā ātri vien laupīja jebkādu orientēšanās spēju. Daudzi drošsirži vai vieglprāši laika gaitā jau bija mēģinājuši vienatnē un kājām šķērsot Skaidānu, tomēr gājuši bojā. Tikai dažus bija izdevies glābt. Vienīgais veids, kā varēja nonākt Miglas jūras otrā krastā, bija iskālnariešu veids.

Proti, grozu pinums, no kura sastāvēja Iskālas pilsētas mājas, visi sadzīves priekšmeti, drēbes un arī kuģi, tika darināts no meldriem, kuri auga tuvu krastam zem Miglas jūras virsmas un kurus — kā izriet no iepriekšsacītā — varēja nogriezt, tikai pakļaujot sevi dzīvī­bas briesmām. Šie meldri, kaut ari ārkārtīgi lokani un normālā gaisā pat ļengani, miglā stāvēja taisni, jo tie bija vieglāki par to un peldēja tajā. Tāpēc arī, protams, peldēja kuģi, kas bija būvēti no šiem meldriem. Drēbes, kuras valkāja iskālnarieši, vienlaikus tātad ari varēja kalpot par glābšanas jostu, ja gadījumā kāds nokļūtu miglā.

Bet tas vēl nebija pats svarīgākais iskālnariešu noslēpums un neizskaidroja iemeslu īpatnējai kopībai, kas noteica viņu rīcību. Kā Bastiāns drīz vien ievēroja, šķita, ka viņi vārdiņu «es» nemaz nepazīst, katrā ziņā viņi to nekad nelietoja, bet gan vienmēr runāja par sevi tikai daudzskaitlī —«mēs». Iemeslu tam viņš izdibināja tikai vēlāk.

No triju miglas kuģotāju runām uzzinājis, ka viņi jau šonakt dosies jūrā, Bastiāns jautāja, vai viņš nevarot salīgt par kuģapuiku. Iskālnarieši paskaidroja, ka brauciens pa Skaidānu būtiski atšķiras no citiem jūras braucieniem, jo nekad nevarot zināt, cik ilgs laiks būs jāpavada ceļā un kur viņi beidzot nonāks. Bastiāns sacīja, ka tas esot viņam kā radīts, un tā kuģinieki piekrita viņu paņemt uz klāja.

Iestājoties naktij, migla, kā gaidīts, cēlās un pret pusnakti bija sasniegusi Grozu pilsētas līmeni. Tagad uz baltās virsmas peldēja visi kuģi, kas pirmīt bija karājušies gaisā. Kuģis — apmēram trīsdesmit metru gara, lēzena laiva —, kurā atradās Bastiāns, tika atraisīts no tauvām un tad lēnām aizslīdēja Miglas jūras naksnīgajā tālumā.