Bezgalīgais stāsts

—   Ko viņi tur dara?— Bastiāns čukstēja.— Kas tā ir par spēli? Kā to, sauc?

—   Varbūtības spēle,— Argakss atbildēja, tad pamāja spēlētājiem, uzsaukdams:

—   Lieliski, mani bērni! Tā tik turpiniet! Nepadodieties!

Pēcāk mērkaķītis atkal pagriezās pret Bastiānu un iečukstēja zēnam ausī: ^

—   Viņi neko vairs nevar pastāstīt. Viņi ir zaudējuši valodu. Tāpēc es viņiem izdomāju šo spēli. Tā viņus, kā redzi, aizrauj. Un tā ir ļoti vienkārša. Arī tevi nebūtu ilgi jāpārliecina, lai tu piekristu, ka pamatā visi stāsti pasaulē sastāv tikai no trīsdesmit trim burtiem. Burti vienmēr ir vieni un tie paši, tikai to kombinācijas mainās. No

burtiem tiek veidoti vārdi, no vārdiem — teikumi, no teikumiem — rindkopas un no rindkopām — stāsti. Paskaties — kas tur rakstīts?

Bastiāns lasīja:

- HGIKLOPF MĀEČV ŽŠ ĒĢCVBNMASDF GHJKLĪĶ ĻŪERTZUIOPS ASDFGHJKLŠĀ MNBVCĶĪLKJHGF DSA UPOIUZTREWĀAS ĻĒERTZUIOPUASDF ŠŽCVBNMLKJ O W E R T Z U I O P U ASDFGHJKLĢĒĪČC UPOIŪZTREŠĒ ĀOLKJHGF DSAMNBV GKHDSRZIP ĢETUOUSF HKO

TCBMVRZ 1P ARCGUNIKŽO TEERTZUIOPUASD

MNBV.CĻŪASD LKJUONGREF GHL.

—  Jā,— Argakss irgojās,— tā tas ir lielākoties. Bet, ja spēlē ļoti ilgi, gadiem ilgi, tad kādreiz nejaušības pēc rodas vārdi. Nekādi sevišķi atjautīgie vārdi, bet vismaz vārdi «spinātu krampji», piemē­ram, vai «suku desas», vai «apkakles laka». Bet, ja spēlē simt gadus, tūkstoš gadus, simttūkstoš gadus, tad pēc visas varbūtības, pateicoties nejaušībai, vajadzētu vienreiz iznākt dzejolim. Un, ja to spēlē mūžīgi, tad jārodas visiem dzejoļiem, visiem stāstiem, kādi vien ir iespējami, turklāt arī visām stāstu vēsturēm un pat šim stāstam, kurā mēs taisni abi sarunājamies. Tas ir loģiski, vai ne?

—  Tas ir šausmīgi!— Bastiāns iesaucās.

—   Ak,— Argakss nopūtās,— viss atkarīgs, kā uz to skatās. Tie tur — varētu sacīt — ir aizrāvušies. Un bez tam — ko lai mēs ar viņiem Fantāzijā iesākam?

Bastiāns ilgi vēroja spēlētājus, tad klusi vaicāja:

—   Argaks, tu taču zini, kas es esmu, vai ne?

—   Kā tad ne? Kurš tad nezina tavu vārdu Fantāzijā?

—   Saki man vienu, Argaks. Ja es vakar būtu kļuvis par ķeizaru, vai tad es arī jau būtu šeit?

—   Šodien vai rit,— mērkaķis atbildēja,— vai pēc nedēļas. Katrā ziņā tu drīz vien būtu nonācis šeit.

—   Tad Atrejs mani ir izglābis.

—   To es nezinu,— mērkaķis atzinās.

—   Un ja viņam būtu izdevies man atņemt dārglietu, kas tad būtu noticis?

Argakss atkal irgojās.

—   Varētu sacīt — tad tu arī būtu šeit nonācis.

—   Kāpēc?

—  Jo AURINS tev ir vajadzīgs, lai rastu ceļu atpakaļ. Bet, godīgi sakot, es neticu, ka tu to vairs spēsi.

Mērkaķītis plaukšķināja ķepiņas, vicināja doktora platmali un ņirdza.

—   Saki, Argaks,— kas man jādara?

—  Jāatrod vēlēšanās, kas tevi atvestu atpakaļ uz tavu pasauli.

Bastiāns atkal ilgi klusēja un tad jautāja:

—   Argaks, vai tu vari pateikt, cik daudz vēlēšanos man vispār vēl var būt?

—   Daudz vairs ne. Pēc maniem ieskatiem, augstākais, trīs vai četras. Un ar tām tev būs grūti iztikt. Tu sāc mazliet par vēlu, atpakaļceļš nav viegls. Tev jātiek pāri Miglas jūrai. Tam nolūkam ir vajadzīga vēlēšanās. Un, kas seko pēc tam, es nezinu. Neviens Fantāzijā nezina ceļu uz jūsu pasauli. Varbūt tev izdodas atrast Jora Minroudu, pēdējo glābiņu dažiem tādiem kā tu. Kaut gan es baidos, ka tev tas būs — sacīsim — pārāk tālu. Bet no Izbijušo ķeizaru pilsētas tu šoreiz vēl izkulsies laukā.

—   Paldies, Argaks!— Bastiāns tencināja.

Mazais, pelēkais mērkaķītis ņirdza.

—   Uz redzēšanos, Bastiān Baltazar Buks!

Un vienā lēcienā viņš bija pazudis kādā no vājprāta namiem. Turbānu viņš bija paņēmis līdzi.

Bastiāns vēl brītiņu stāvēja nekustēdamies. Tikko uzzinātais bija viņu tik ļoti apmulsinājis un satriecis, ka zēns nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Visi līdzšinējie mērķi un plāni vienā mirklī bija sagrauti. Viņam bija tāda sajūta, ka iekšā viss būtu sagriezies kājām gaisā, kā tur tā piramīda — augša pagriezta uz leju un mugurpuse uz priekšu. Tas, uz ko Bastiāns bija cerējis, bija viņa bojāeja, un tas, ko viņš bija ienīdis, bija viņa glābiņš.

Sākumā viņam bija skaidrs tikai viens: jātiek laukā no šās pilsētas jeb vājprātīgo nama! Un viņš vēlējās, kaut nekad šeit vairs nebūtu jāatgriežas!

Bastiāns devās cauri bezjēdzīgo celtņu jūklim, un drīz vien izrādījās, ka ceļš šurp iekšā bijis daudz vienkāršāks nekā laukā. Vienmēr atkal nācās secināt, ka viņš nav izvēlējies īsto virzienu un ceļš atkal jau ved uz pilsētas centru. Tā pagāja visa pēcpusdiena, līdz zēnam izdevās sasniegt zemes valni. Tad Bastiāns iemetās silā un nebeidza vien skriet, kamēr viņu piespieda apstāties nakts — tikpat tumša kā iepriekšējā. Pārguris viņš nokrita zem kadiķu krūma un iegrima dziļā miegā. Un šajā miegā viņš aizmirsa, ka spējis kādreiz izgudrot stāstus.

Visu nakti Bastiāns redzēja tikai vienu vienīgu sapņu tēlu, kas negribēja nozust un arī nemainījās: Atrejs ar asiņojošo brūci stāvēja un skatījās uz viņu, nekustēdamies un nebilzdams ne vārda.