Bezgalīgais stāsts

Bastiāns pieslējās kājās, uzsvieda sev uz pleciem melno mēteli un bez mērķa devās pretī austošajām rīta debesīm.

Bet paegļu biežņā palika kāds mirdzošs priekšmets, ko viņš bija tur pazaudējis: josta Gēmala. Bastiāns neko nemanīja un arī vēlāk par jostu nekad vairs neiedomājās. Illuāns gluži veltīgi bija paglābis jostu no liesmām.

Dažas dienas vēlāk jostu atrada žagata, bet nenojauta, kas šis vizulis ir patiesībā. Viņa to aiznesa uz savu ligzdu, taču līdz ar to sākās cits stāsts, kas būtu stāstāms citu reizi.

Pret pusdienlaiku Bastiāns nonāca pie augsta zemes vaļņa, kas stiepās šķērsām pāri silam. Viņš uzrāpās augšā. Aiz tā skatienam pavērās plaša ieplaka, līdzīga uz leju vērstam lēzenam krāterim. Un šo ieplaku pilnībā aizņēma kāda pilsēta — katrā ziņā celtņu bija tik daudz kā pilsētā, kaut arī šī bija visneiedomājamākā pilsēta, kādu Bastiāns jelkad redzējis. Celtnes likās saripinātas kā metamie kauliņi juku jukām, bez plāna un jēgas, it kā tās būtu izbērtas no kāda milzu maisa. Nebija ne ielu, ne laukumu, ne kādas citas samanāmas kārtības.

Taču arī katra atsevišķā ēka radīja vājprāta iespaidu, mājas durvis bija jumtā, trepes tur, kur nevarēja tām piekļūt, vai arī tādas, pa kurām varēja kāpt tikai ar galvu uz leju un kuras izbeidzās tukšā gaisā; tornīši stāvēja šķērsām, un balkoni karājās vertikāli pie sienām, logi ielikti durvju vietās un grīdas — mūru vietās. Bija tilti, kuru izliektie loki pēkšņi kaut kur aprāvās, it kā būvētājs tos būtu pametis pusratā un nepabeidzis. Bija torņi, līki kā banāni, un uz smailes uzslietas piramīdas. īsi sakot, visa šī pilsēta radīja vājprāta iespaidu.

Tad Bastiāns pamanīja iedzīvotājus. Tie bija vīrieši, sievietes un bērni. Pēc ārējā veidola tie likās parasti cilvēki, taču viņu apģērbs izskatījās tā, it kā viņi visi kā viens būtu sajukuši prātā un nejēgtu vairs atšķirt lietas,„kas domātas apģērbšanai, no priekšmetiem, kas kalpo citiem mērķiem. Galvā viņi valkāja abažūrus, smilšu spainīšus, zupas bļodas, papīrgrozus, tūtas un kastes. Un savu augumu viņi bija ieģērbuši galdautos, paklājos, lielos papīra gabalos vai pat mucās.

Daudzi vilka un stumdīja apkārt ķerras vai ratus, uz kuriem bija sakrautas visneiedomājamākās grabažas — sasistas lampas, matrači, trauki, lupatas un visvisādi lēti karekļi. Citi turpretī stiepa līdzīgus krāmus milzīgos blāķos uz muguras.

Jo dziļāk Bastiāns nokāpa lejā pilsētā, jo biezāka kļuva burzma. Taču likās, ka neviens no šiem ļaudīm īsti nezina, kurp grib nokļūt. Vairākkārt Bastiāns novēroja šādu ainu: kāds, kas nupat ar pūlēm bija vilcis savu ķerru uz vienu pusi, pēc neilga laika jau vilka to pretējā virzienā, lai nedaudz vēlāk dotos atkal uz kādu citu pusi. Turklāt visi bija drudžaini darbīgi.

Bastiāns nolēma kādu no vietējiem uzrunāt:

—   Kā sauc šo pilsētu?

Uzrunātais palaida savu ķerru vaļā, izslējās taisni, bridi paberzēja pieri, kā saspringti domādams, tad devās prom un vienkārši pameta ķerru stāvam. Šķita, ka viņš to aizmirsis. Taču jau dažas minūtes vēlāk kāda sieviete pagrāba stumjamo un ar pūlēm to vilka nezin kur. Bastiāns pajautāja, vai tās grabažas piederot viņai. Sieviete laiciņu pastāvēja, iegrimusi dziļās pārdomās, tad aizgāja.

Bastiāns vēl dažas reizes izmēģinājās, bet ne uz vienu vienīgu vaicājumu nesaņēma atbildi.

—   Nav nozīmes viņiem jautāt,— zēns pēkšņi izdzirdēja ķiķinošu balsi,— viņi neko vairs nejaudā pateikt. Viņus varētu nosaukt par nerunājošajiem.

Bastiāns pagriezās uz balss pusi un ieraudzīja uz kāda mūra izciļņa (tā bija kāda erkera apakšdaļa, kas stāvēja apgriezta riņķī) sēžam mazu, pelēku mērkaķīti. Dzīvniekam galvā bija melna doktora platmale, pie kuras šūpojās pušķis, un viņš likās ļoti nodarbināts, kaut ko skaitīdams uz savu kāju pirkstiem. Tad viņš ņirgdams uzlūkoja Bastiānu un sacīja:

—   Piedošanu, es tikai gribēju šo to ātri izrēķināt.

—   Kas tu esi?— Bastiāns jautāja.

—   Argakss — mans vārds, ļoti patīkami!— atbildēja mērkaķī tis un sveicinot pacēla doktora platmali.— Un ar ko man ir tas gods?

—   Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

—   Pareizi!— mērkaķī tis apmierināti sacīja.

—   Un kā saucas šī pilsēta?— Bastiāns apvaicājās.

—  Patiesībā tai nemaz nav nosaukuma,— Argakss paskaidroja, — bet varētu to saukt, sacīsim, par Izbijušo ķeizaru pilsētu.

—   Izbijušo ķeizaru pilsētu?— Bastiāns satraukts atkārtoja.— Kā­pēc? Es šeit neredzu neviena, kas izskatītos pēc izbijuša ķeizara.

—   Nē?— mērkaķītis smīkņāja.— Un tomēr visi, kurus tu šeit redzi, kādreiz bijuši Fantāzijas ķeizari — vai vismaz gribējuši kļūt par tādiem.

Bastiāns izbijās.

—   Kā tu to zini, Argaks?

Mērkaķis atkal sveicinot pacēla platmali un ņirdza.

—   Es esmu, sacīsim, pilsētas uzraugs.

Bastiāns pameta acis riņķī. Kāds vecs vīrs tepat tuvumā bija izracis bedri. Tagad viņš ielika tajā degošu sveci un bēra to atkal ciet.

Mērkaķītis smiekuļoja.

—   Vai nevēlies mazu ekskursiju pa pilsētu, kungs? Sacīsim — pirmo iepazīšanos ar tavu nākamo dzīvesvietu?

—   Nē,— Bastiāns atcirta,— ko tu tur pļāpā?

Mērkaķītis uzlēca viņam uz pleca.