Bezgalīgais stāsts

Pērkona grāviena iztrūcināts, Bastiāns pamodās. Visu sedza melna tumsa, taču mākoņu gubās, kas bija krājušās kopš vairākām dienām, šķiet, bija izcēlies mežonīgs dumpis. Nepārtraukti šaudījās zibeņi, pērkons dārdēja un ducināja, tā ka zeme trīcēja, vētra gaudoja pāri silam un lieca kadiķus pie zemes. Lietus gāzmas plīvoja ainavas priekšā kā pelēki aizkari.

Bastiāns piecēlās. Ietinies savā melnajā mētelī, zēns stāvēja, un ūdens lija viņam pār seju.

Kāda zibens šautra trāpīja taisni kokā, kas auga tepat tuvumā, un pāršķēla zaraino ^stumbru, zari tūliņ aizdegās, vējš izdzenāja pāri naksnīgajam silam dzirksteļu lietu, ko ūdens šaltis ātri vien apdzēsa.

Briesmīgs blīkšķis notrieca Bastiānu uz ceļiem. Tagad viņš abām rokām sāka rakt zemi. Kad bedre bija pietiekami dziļa, zēns atjoza no vidukļa zobenu Sikāndu un ieguldīja to zemē.

— Sikānda!— Bastiāns klusi sacīja cauri vētras auriem.— Es atvados no tevis uz visiem laikiem. Lai nekad vairs neatkārtotos tāda nelaime, lai nekad vairs neuzrastos tāds, kas tevi paceļ pret draugu. Un lai neviens tevi še neatrod, kamēr nav aizmirsti notikumi, kas norisinājās tevis un manis dēļ.

Tad viņš aizbēra bedri un vispēdīgi uzlika pāri šai vietai sūnas un zarus, lai neviens to neuzietu.

Un tur guļ Sikānda vēl šobaltdien. Jo tikai tālā nākotnē nāks kāds, kurš drīkstēs bez briesmu tam pieskarties,— bet tas jau būs cits stāsts un tiks izstāstīts kādu citu reizi.

Bastiāns devās cauri tumsai prom.

Pret rītu negaiss pierima, vējš apklusa, lietus pilēja no kokiem, un pēdīgi iestājās klusums.

Līdz ar šo nakti Bastiānam sākās garš, vientuļš ceļojums. Pie ceļa un cīņu biedriem, pie Ksaīdes zēns vairs nevēlējās atgriezties. Viņš tagad gribēja uzmeklēt atpakaļceļu uz Cilvēku pasauli, bet nezināja, kā un kur. Vai tad bija kādi vārti, kāds brasls, kāda robežšķirtne, kas varētu turp aizvest?

Vajag vēlēties, to Bastiāns zināja. Bet pār to viņam nebija varas. Viņš jutās kā ūdenslīdējs, kurš meklē jūras dibenā nogrimušu kuģi un kuru ūdens nemitīgi ceļ uz augšu, pirms viņš pagūst ko atrast.

Bastiāns arī zināja, ka viņam atlikušas tikai dažas vēlēšanās, tāpēc ļoti uzmanījās, lai velti neizmantotu AURINU. Tās nedaudzās atmiņas, kas bija vēl saglabājušās, drīkstēja upurēt tikai pret iespēju nonākt tuvāk savai pasaulei — un tikai tad, ja tas katrā ziņā būtu nepieciešams.

Taču vēlmes nevar pēc patikšanas ne izsaukt, ne arī apslāpēt. Tās mostas mūsos, vienalga, labas vai sliktas, dziļākās dzīlēs nekā visi nodomi. Un tās rodas nemanot.

Pašam to nemaz neapjaušot, Bastiānā dzima jauna vēlēšanās un mazpamazām pieņēma arvien skaidrāku veidolu.

Vientulība, kurā viņš bija klejojis jau daudzas dienas un naktis, kļuva par iemeslu tam, ka viņš vēlējās piederēt kādai kopai, tikt uzņemts kādā grupā, ne kā kungs vai uzvarētājs, vai vispār kas īpašs, bet gan kā līdzīgs starp līdzīgiem, varbūt kā pats mazākais vai nesvarīgākais, toties tāds, kas, pats par sevi saprotams, tur pieder un ir kopas loceklis.

Tā kādu dienu zēns nonāca jūras malā. Vismaz sākumā tā likās. Viņš stāvēja kraujā klinšu krastā — un priekšā pletās jūra ar baltiem, sastingušiem viļņiem. Tikai vēlāk viņš atklāja, ka šie viļņi īstenībā nav nekustīgi, tie vienīgi kustas ļoti lēni, ka ir straumes un atvari, kas griežas tik nemanāmi kā pulksteņa rādītājs.

Tā bija Miglas jūra!

Bastiāns gāja pa stāvo krastu. Gaiss bija silts un mazlietiņ mikls, nejuta ne vēja pūsmas. Bija vēl agra priekšpusdiena, un saule spīdēja pār sniegbalto miglas virsmu, kas sniedzās līdz pašai pamalei.

Bastiāns gāja dažas stundas un pret pusdienlaiku nonāca pie kādas mazas pilsētiņas, kas stāvēja uz augstiem pāļiem Miglas jūrā gabaliņu no sauszemes. Garš iekārts tilts to savienoja ar kādu uz priekšu izvirzītu klinšu krasta daļu. Tilts klusu šūpojās, kad Bastiāns tagad devās tam pāri.

Mājas bija salīdzinoši mazas: durvis, logi, trepes — viss likās domāts bērniem. Un patiesi — cilvēki, kas staigāja pa ielām, bija mazi kā bērni, kaut arī tie nepārprotami bija pieauguši vīri ar bārdu un. sievas ar matu pīnēm ap galvu. Uzkrītoši bija tas, ka viņus gandrīz nevarēja atšķirt — tik ļoti līdzīgi visi bija cits citam. Viņu sejas bija tumši brūnas kā slapja zeme un izskatījās ļoti labsirdīgas un mierīgas. Ieraudzījuši Bastiānu, viņi pamāja zēnam ar galvu, taču neviens viņu neuzrunāja. Vispār šejienieši likās esam ļoti nerunīgi, tikai retu reizi uz ielām vai ieliņām bija dzirdams kāds vārds vai uzsauciens, par spīti rosīgumam, kas šeit valdīja. Nekad arī neviens nebija redzams vienatnē, vienmēr viņi gāja mazākās vai lielākās grupās, saķērušies elkoņos vai sadevušies rokās.

Aplūkojis mājas vērīgāk, Bastiāns secināja, ka tās visas būvētas no tāda kā grozu pinuma, citas no rupjāka, citas no smalkāka, pat ielas bija izklātas ar to pašu. Un beidzot viņš arī ievēroja, ka pat šo ļaužu apģērbs — bikses, svārki, jakas un platmales — ir darināts no tā paša pinuma, šajā gadījumā gan no ļoti smalki un prasmīgi saausta. Acīmredzot šeit pilnīgi viss tika gatavots no viena un tā paša materiāla.