Bezgalīgais stāsts

Jau pirmajā acumirklī Bastiāns bija klusībā brīnījies, kas gan šāda veida kuģi varētu dzīt uz priekšu, jo nebija ne buru, ne airu, ne dzenskrūves. Buras, kā viņš uzzināja, nebūtu neko līdzējušas, jo virs Skaidānas gandrīz vienmēr valdīja bezvējš, un ar airiem vai dzenskrū­vēm pa miglu nevarēja pabraukt ne tik. Tas bija kāds gluži cits spēks, kas virzīja kuģi uz priekšu.

Klāja vidū atradās pilnīgi apaļš, mazliet paaugstināts laukums. Bastiāns to bija ievērojis jau sākumā un noturējis par komandtiltiņu vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, brauciena laikā uz tā stāvēja vismaz divi miglas kuģinieki, bet dažkārt arī trīs, četri vai vēl vairāk. (Visa komanda bija četrpadsmit cilvēku liela — neskaitot Bastiānu, pro­tams.) Tie uz apaļā laukuma bija aplikuši cits citam rokas ap pleciem un raudzījās braukšanas virzienā. Pavirši uzmetot acis, varētu domāt, ka viņi stāv nekustīgi. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, atklājās, ka viņi ļoti lēnām un pilnīgi saskaņoti šūpojas tādā kā dejā. Turklāt, to darīdami, viņi dziedāja kādu vienkāršu melodiju, kas nemitīgi atkārtojās un bija ļoti skaista un liega.

Sākumā Bastiāns šo dīvaino izturēšanos bija uzskatījis par īpašu ceremoniju vai paražu, kuras jēga viņam nav zināma. Tikai trešajā ceļojuma dienā viņš par to apjautājās vienam no saviem trim draugiem, kas bija apsēdies viņam blakus. Tas savukārt likās pār­steigts par Bastiāna izbrīnu un paskaidroja, ka vīri dzen kuģi ar savu iztēles spēku.

Sākumā Bastiāns itin nekā nesaprata un vaicāja, vai viņi griežot kādus apslēptus riteņus.

— Nē,— miglas kuģotājs atbildēja,— ja tu gribi kustināt savas kājas, tev taču arī atliek to tikai iedomāties — vai ari tev jādarbina tavas kājas ar kādu mašīnas mehānismu? ,

Vienīgā atšķirība starp paša ķermeni un kuģi tā, ka savu iedomu spēku pilnībā pārvērst vienā veselā vajadzēja vismaz diviem iskālna­riešiem. Un, ja tas izdevās, radās spēks, kas virzīja uz priekšu kuģi. Turklāt, ja viņi gribēja braukt ātrāk, tad darboties vajadzēja vairā­kiem kopā. Parasti viņi strādāja maiņās pa trim, pārējie atpūtās, jo tas, kaut ari izskatījās tik viegli un pievilcīgi, bija smags un nogurdinošs darbs, kas prasīja lielu un nepārtrauktu koncentrāciju. Taču tas bija vienīgais veids, kā varēja pabraukt pa Skaidānu.

Un Bastiāns gāja pie miglas kuģotājiem mācībā un apguva viņu kopības noslēpumu: dziesmu bez vārdiem un deju.

Mazpamazām garajā pārbraucienā zēns kļuva par savējo. Tā bija gluži dīvaina, neaprakstāma pašaizliedzība un harmonija, ko viņš sajuta dejas laikā, paša iedomu spēkam saplūstot kopā ar pārējo iedomu spēku un apvienojoties vienā veselumā. Bastiāns tik tiešām jutās uzņemts šajā brālībā un tai piederīgs — un vienlaikus no viņa atmiņas izzuda tas, ka pasaulē, no kuras viņš bija ieradies un uz kuru tagad gribēja rast atpakaļceļu, bija cilvēki, cilvēki, kuriem visiem bija pašiem savas domas un savi uzskati. Vienīgais, ko zēns vēl neskaidri atcerējās, bija viņa mājas un vecāki.

Vēlēšanās — nebūt vairs vienam — bija piepildījusies, taču dziļi sirdī mita vēl kāda cita vēlme. Un tā tagad pamazām atdzīvojās.