Bezgalīgais stāsts

Dažas stundas vēlāk pienāca pirmās ziņas no kaujas lauka. Atreja pusē cīnījās gandrīz visa zaļādaiņu tauta, aptuveni divi simti kentauru, piecdesmit astoņi klinšu grauzēji, turklāt pieci laimes pūķi, kurus komandēja Fuhūrs, pastāvīgi iejaucās cīņas notikumos no gaisa, ' kā arī vesels bars balto milzu ērgļu, kas bija atlidojuši no Likteņa kalniem, un ļoti daudz citu būtņu. Esot manīti pat vienradži.

Tiesa gan, skaitliski viņi bija ievērojamā mazākumā, salīdzinot ar karapulku, ko komandēja Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, taču viņi uzbruka ar milzīgu pašaizliedzību, un karapulks, kas cīnījās par Bastiānu, tika dzīts arvien vairāk atpakaļ uz Ziloņkaula torni.

Bastiāns pats gribēja doties turp, lai pārņemtu karapulka vadību savās rokās, taču Ksaīde atrunāja viņu.

—    Atceries, kungs un meistar,— viņa atgādināja,— ka tavam jaunajam ķeizara titulam vairs nepiedien iejaukties. Atstāj to mierīgi saviem uzticamajiem draugiem.

Kauja ilga visu atlikušo dienu. Bastiāna pulks nikni aizstāvēja katru pēdu dārza Labirintā, līdz tas pārvērtās izmīdītā, asiņainā kaujas laukā. Kad sāka krēslot, pirmie dumpinieki jau bija aizsnieguši Ziloņkaula torņa piekāji.

Un tagad Ksaīde raidīja kaujā savus melnos bruņu milžus — citu jāšus, citu kājām, un tie uzsāka mežonīgu cīņu pret Atreja sabiedrota­jiem. ^

Sīks apraksts šai kaujai par Ziloņkaula torni nav iespējams, un tāpēc šajā vietā tas jāaprauj. Vēl līdz pat šai dienai Fantāzijā ir neskaitāmas dziesmas un stāsti, kuros apdziedāta šī diena un šī nakts, jo ikviens, kas tajā piedalījies, ir piedzīvojis kaut ko citu. Tie visi ir stāsti, kuri varbūt jāizstāsta kādu citu reizi.

Dažas balsis apgalvo, ka ari Atreja pusē nostājies viens vai pat vairāki baltie burvji, kas spējuši mēroties ar Ksaīdi burvju spēkā. Droši to apgalvot nevar. Varbūt tur arī slēpjas izskaidrojums, kā Atrejam un viņa ļaudīm izdevās, par spīti melnajiem bruņu milžiem, iekarot Ziloņkaula torni. Ticamāks tomēr ir cits pamatojums: Atrejs cīnījās nevis par sevi, bet gan par savu draugu, kuru gribēja glābt uzveicot.

Sen bija satumsusi nakts, bezzvaigžņu nakts, pilna dūmu un liesmu. No zemē nokritušajām lāpām, apgāztajiem vīraka traukiem vai sadauzītajām lampām tornī daudzās vietās bija izcēlies uguns­grēks. Bastiāns, ugunsliesmām šaudoties, skraidīja starp cīnītājiem, kas meta spokainas ēnas. Viņu ieskāva ieroču troksnis un cīņas bļāvieni.

—   Atrej!— viņš kliedza aizsmakušā balsī.— Atrej, parādies! Nāc ar mani cīnīties! Kur tu esi?

Taču zobens Sikānda gulēja makstī un nekustējās.

Bastiāns joņoja cauri visām pils teritorijas telpām, tad izdrāzās laukā uz lielā mūra, kas šeit bija tik plats kā iela, un, kad viņš taisni gribēja skriet pāri lielajiem, ārējiem vārtiem, zem kuriem — tagad tūkstoš lauskās sašķaidīts — stāvēja spoguļtronis, viņam pretī no otras puses nāca Atrejs. Atrejam rokā bija zobens.

Viņi nostājās viens pret otru, aci pret aci. Sikānda nekustējās.

Atrejs pielika Bastiānam pie krūtīm sava zobena smaili.

—   Atdod man zīmi,— viņš pavēlēja,— tevis paša labad!

—   Nodevējs!— Bastiāns kliedza pretī.— Es esmu tevi radījis! Visu, kas še ir, esmu radījis es! Arī tevi! Vai tu vērsīsies pret mani? Kriti ceļos un lūdz piedošanu!

—  Tu esi vājprātīgs,— Atrejs atbildēja,— neko tu neesi radījis. Par visu tev jāpateicas Bērnišķajai ķeizarienei! Dod šurp man AURINU!

—   Ņem, ja tu vari!— Bastiāns atvēlēja.

Atrejs vilcinājās.

—   Bastiān,— viņš sacīja,— kāpēc tu liec man sevi uzveikt, lai tevi glābtu ?

Bastiāns satvēra Sikāndas spalu, un ar savu vareno spēku viņam patiešām izdevās zobenu izvilkt no maksts, kaut arī ierocis pats nedevās rokā. Taču tajā pašā acumirklī, kad tas notika, atskanēja tik pārlieku baiss troksnis, ka pat cīnītāji lejā uz ceļa vārtu priekšā bridi palika stāvam kā sastinguši un skatījās uz abiem zēniem. Bastiāns atkal pazina šo troksni. Tā bija tā briesmīgā šņirkstoņa, kuru viņš bija dzirdējis, kad Graogramāns pārvērtās par akmeni. Sikāndas mirdzums izdzisa. Zēns atcerējās lauvas sacīto — kas notiks, ja viņš kādreiz izvilks šo ieroci pēc paša gribas. Taču tagad viņš nespēja un negribēja notikušo vērst par nebijušu.

Bastiāns cirta Atrejam, kas mēģināja ar savu zobenu aizstāvēties. Taču Sikānda pāršķēla pušu Atreja ieroci un ietriecās viņam krūtīs. Pavērās dziļa brūce, no kuras plūda asinis. Atrejs grīļodamies kāpās atpakaļ un krita no lielo vārtu dzeguļiem lejā. Tad no dūmu vāliem cauri naktij iznira balta liesma, sagrāba Atreju kritienā un aizrāva sev līdzi. Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis.

Bastiāns slaucīja savā mētelī sviedrus no pieres un, to darīdams, pamanīja, ka mētelis kļuvis melns, melns kā nakts. Joprojām vēl neizlaizdams zobenu Sikāndu no rokas, viņš nokāpa lejā no pils mūra un izgāja klajā laukumā.