Bezgalīgais stāsts

Zēnam nācās savu jautājumu atkārtot vēlreiz — uzstājīgāk, pirms Ksaīde vilcinādamās atbildēja:

—   Nedomāju vis. Šķiet, ka viņa ir pametusi Fantāziju uz visiem laikiem un ka tu esi viņas pēctecis, kungs un meistar.

Bastiāns lēnām pieslējās kājās. Viņš raudzījās Ksaīdes divkrāsu acīs, un pagāja labs brīdis, līdz viņš pilnībā bija aptvēris nupat dzirdēto.

—   Es?— viņš izgrūda. Zēnam uz vaigiem izsitās sarkani plan­kumi.

—   Vai tevi šī doma tik ļoti izbaida?— Ksaīde čukstēja.— Vald­niece tev ir iedevusi savu pilnvaras zīmi. Viņa tev ir atstājusi savu valstību. Tu tagad būsi Bērnišķais ķeizars, mans kungs un meistar. Un tās ir tavas likumīgās tiesības. Atnākdams tu esi Fantāziju ne tikai izglābis, tu taču esi to radījis! Mēs visi — pat es — esam tikai tevis radīti! Tu esi Visgudrais, tad kāpēc tu tagad bīsties saņemt arī visvarenību, kas tev pienākas?

Un, kamēr Bastiāna acis arvien vairāk un vairāk sāka mirdzēt ledainā drudzī, Ksaīde viņam stāstīja par jaunu Fantāziju, par kādu pasauli, kas bija jāiekārto līdz vismazākajam sīkumam pēc Bastiāna prāta, par pasauli, kurā viņš brīvi varētu radīt un iznīcināt, kurā vairs nebūtu nekādu ierobežojumu un nosacījumu, kurā ikviens radījums — labs vai ļauns, skaists vai pretīgs, dumjš vai gudrs — būtu radies vienīgi pēc viņa gribas un viņš diženi un noslēpumaini valdītu pār visu un vadītu mūžīgo likteņa spēli.

—   Tikai tad,— viņa pēdīgi nobeidza,— tu būsi patiesi brīvs, brīvs no visa, kas tevi ierobežo, un varēsi brīvi darīt to, ko tu vēlies. Un vai tad tu negribēji atrast savu Patieso vēlēšanos? Te tev tā ir!

XXIX.Kauja par Ziloņkaula torni

Un jau taja paša rīta telšu apmetne tika nojaukta, un daudzu tūkstošu galvu procesija, Bastiāna un Ksaīdes vadīta, no koraļļu palankīna devās ceļā uz Ziloņkaula torni. Gandrīz vai bezgalīgā kolonna virzījās pa Labirinta sazarotajiem ceļiem. Un, kad otrs gals pret vakaru sasniedza Ziloņkaula torni, pēdējie pastarīši nupat bija pārgājuši pāri puķu dārza ārējai robežai.

Bastiāns tika sagaidīts godam un lieliskāku sveikšanu nevarēja pat vēlēties. Viss Bērnišķās ķeizarienes galms bija kājās. Uz dzeguļiem un jumtiem stāvēja pils sargi ar mirdzošām trompetēm un taurēja, cik

jaudas. Burvju mākslinieki rādīja savus trikus, zvaigžņu tulki pareģoja Bastiāna laimi un diženumu, maiznieki cepa tortes, augstas kā kalnus, turpretī ministri un augstmaņi gāja blakus koraļļu palankīnam un izvadīja to cauri sagaidītāju pūlim augšā pa galveno ceļu, kas liecās arvien šaurākā spirālē apkārt konusveida Ziloņkaula tornim, līdz tai vietai, kur lielie vārti veda uz pils teritoriju. Bastiāns Ksaīdes un visu augstmaņu pavadībā kāpa augšā pa plato trepju sniegbaltajiem pakāpieniem, gāja tālāk cauri visām zālēm un gaiteņiem, cauri otriem vārtiem, arvien uz augšu, cauri dārzam, kurā dzīvnieki, puķes un koki bija no ziloņkaula, pāri izliektajiem tiltiem un cauri pēdējiem vārtiem. Viņš gribēja nonākt tajā paviljonā, kas veidoja milzīgā torņa smaili un kuram bija magnolijas zieda veidols. Taču izrādījās, ka zieds ir aizvēries un ka pēdējais ceļa posms, kas uz to veda, bija tik gluds un stāvs, ka neviens nespēja pa to uzrāpties augšā.

Bastiāns atcerējās, ka toreiz arī smagi ievainotais Atrejs nebija spējis tikt augšā, katrā ziņā ne saviem spēkiem — jo neviens, kas tur ticis augšā, nezina, kā viņam tas izdevies. Tā bija dāvana — un viss.

Taču Bastiāns nebija Atrejs. Ja kāds tagad bija pelnījis kā žēlastības dāvanu šo pēdējo ceļa posmu, tad tas bija viņš. Un viņš nedomāja ļauties šajā ceļā nekādiem kavēkļiem.

—    Sauciet šurp amatniekus!— viņš pavēlēja.— Lai izcērt man gludajā virsmā kāpnes vai uzbūvē trepes, vai izdomā vēl kaut ko citu. Jo es vēlos tur augšā apmesties uz dzīvi.

—   Kungs,— kāds no vecākajiem padomdevējiem atļāvās iebilst, — tur augšā dzīvo mūsu vēlmju valdniece Zeltace, kad viņa ir pie mums.

—   Dariet to, ko es jums pavēlu!— Bastiāns uzbļāva.

Augstmaņi kļuva bāli un atkāpās, tomēr paklausīja. Tika atvesti

amatnieki, kas ar smagiem āmuriem un cirtņiem ķērās pie darba. Taču, lai cik ļoti nomocījās šie darbavīri, viņiem neizdevās izcirst ne mazāko kriksīti no kalna virsotnes. Cirtņi lēca laukā no rokām, un pat ne skramba nepalika gludajā virskārtā.

—   Izdomājiet kaut ko citu,— Bastiāns sacīja un sapīcis novēr­sās,— jo es gribu tikt tur augšā. Bet atcerieties, ka mana pacietība drīz var būt galā.

Tad viņš devās atpakaļ, lai kopā ar savu galmu, kuram pirmām kārtām piederēja Ksaīde, trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hī­dorns —, kā arī zilais džins Illuāns, vispirms ieņemtu pārējās pils teritorijas telpas.