Bezgalīgais stāsts

Bastiāns ātri atvēra grezno lādīti, izņēma jostu un aplika to ap vidu. Atkal, tāpat kā pirmajā reizē, kad viņš vairs neredzēja pats sevi, sagrāba nepatīkama sajūta. Viņš brīdi gaidīja, kamēr aprada ar sevi, tad izgāja laukā un sāka klīst apkārt pa telšu pilsētu, meklēdams Atreju un Fuhūru.

Visriņķī bija dzirdami satraukti čuksti un klusas čalas, ēnu tēli šaudījās starp teltīm šurpu turpu, vietām tie tupēja bariņā un klusu apspriedās cits ar citu. Pa to laiku bija atgriezušies arī pārējie sūtņi, un ziņa, ka Mēness meitiņas nav Ziloņkaula tornī, bija zibens ātrumā izplatījusies apmetnē. Bastiāns klīda starp teltīm, tomēr sākumā abus draugus nevarēja uziet.

Atrejs un Fuhūrs atradās pašā apmetnes malā zem kāda rozma­rīna koka. Atrejs sēdēja, salicis kājas zem sevis, sakrustojis rokas uz krūtīm, un stīvu skatienu lūkojās Ziloņkaula torņa virzienā. Laimes pūķis gulēja zemē blakus, vareno galvu novietojis viņam pie kājām.

—   Tā bija mana pēdējā cerība, ka valdniece attiecībā pret viņu pieļaus izņēmumu, lai paņemtu atpakaļ zīmi,— Atrejs sacīja,— taču tagad visas cerības ir vējā.

—   Gan jau viņa zina, ko dara,— Fuhūrs atbildēja.

Šajā mirklī Bastiāns bija atradis abus un neredzams pienāca viņiem klāt.

—   Vai viņa patiešām to zina?— Atrejs murmināja.— Viņš nedrīkst ilgāk paturēt AURINU.

—   Ko tu darīsi?— Fuhūrs jautāja.— Labprātīgi viņš to neatdos.

—   Man viņam tas jāatņem,— Atrejs atbildēja.

Izdzirdot šos vārdus, Bastiānam pazuda zeme zem kājām.

—    Kā tu domā to-izdarīt?— Fuhūrs vaicāja.— Jā, tiklīdz tas būtu tev, viņš vairs nevarētu to atņemt.

—    Ak, es nezinu,— Atrejs sacīja,— spēks un burvju zobens taču viņam būtu joprojām.

—   Toties zīme tevi sargātu,— Fuhūrs iebilda,— pat no viņa.

—   Nē,— Atrejs teica,— nedomāju vis. No viņa ne. Ne tā.

—   Un turklāt,— Fuhūrs turpināja, klusi, nežēlīgi smiedamies, — viņš pats tev zīmi piedāvāja jūsu pirmajā vakarā Amargāntā. Bet tu to noraidīji.

Atrejs pamāja.

—  Toreiz es vēl nezināju, kā tas būs.

—   Kas tad tev vēl atliek?— Fuhūrs vaicāja.— Ko tu varētu darīt, lai atņemtu viņam zīmi?

—  Tā jānozog,— Atrejs atbildēja.

Fuhūra galva uzšāvās gaisā. Rubīnsārti kvēlojošām acu ripām viņš stīvi lūkojās uz Atreju, kas nodūra skatienu un klusi atkārtoja:

—   Tā jānozog. Citas iespējas nav.

Pēc baiga klusuma mirkļa Fuhūrs jautāja:

—   Un kad?

—  Jau šonakt,— Atrejs atteica,— jo rīt jau var būt par vēlu.

Bastiāns neko vairāk negribēja dzirdēt. Viņš lēnām devās prom,

nejuzdams vairs neko citu kā vien aukstu, bezgalīgu tukšumu. Tagad — kā Ksaīde to bija sacījusi — viņam bija viss vienalga.

Viņš iegāja atpakaļ savā teltī un noņēma jostu Gēmalu, tad aizsūtīja Illuānu, lai tas ataicina trīs kungus — Hīsbaldu, Hīkrionu un Hīdornu. Gaidot un staigājot šurpu turpu, viņam iešāvās prātā, ka Ksaīde bija visu pareģojusi. Viņš nebija gribējis tam ticēt, bet tagad nekas cits neatlika. Ksaīde bija izturējusies pret viņu godīgi, to viņš tagad atzina. Viņa vienīgā viņam bija patiesi padevīga. Taču vēl nebija teikts, ka Atrejs savu plānu patiešām īstenos. Varbūt tā bijusi tikai ideja, par kuru viņam jau tagad kauns. Ja tā, Bastiāns šo gadījumu ne ar vārdu nepieminēs — kaut arī viņa acīs tagad šai draudzībai vairs nebija nekādas vērtības. Tā bija galā uz visiem laikiem.

Kad ieradās trīs kungi, viņš paskaidroja, ka viņam esot dibinātas aizdomas, ka jau šonakt viņa teltī varot ierasties zaglis. Tāpēc viņš lūdzot trīs kungus apsargāt telti no iekšpuses un zagli, lai kas arī tas būtu, uz vietas sagūstīt. Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions bija ar mieru un ērti iekārtojās teltī. Bastiāns gāja prom.

Viņš devās uz Ksaīdes koraļļu palankīnu. Viņa gulēja dziļā miegā, tikai pieci milži savās melnajās, kukaiņ veidi gājās bruņās stāvēja taisni un nekustīgi viņai apkārt. Tumsā tie izskatījās kā piecas klints lauskas.

—   Es vēlos, lai jūs man paklausītu,— Bastiāns klusi sacīja.

Visi pieci uzreiz pavērsa pret viņu savas melnās tērauda sejas.

—  Pavēli mums, mūsu kundzes kungs,— kāds atbildēja metāliskā balsī.

—  Vai jūs domājat, ka jūs spētu uzveikt laimes pūķi Fuhūru? — Bastiāns gribēja zināt.

—  Tas atkarīgs no gribas, kas mūs vada,— metāliskā balss at­trauca.

—  Tā ir mana griba,— Bastiāns teica.

—  Tad mēs tiksim galā ar visu,— skanēja atbilde.

—   Labi, ejiet pie viņa!— Bastiāns parādīja ar roku virzienu. — Tiklīdz Atrejs būs prom, saņemiet Fuhūru gūstā! Taču palieciet ar viņu tur. Es likšu jūs pasaukt, kad vajadzēs viņu atvest.

—  To mēs labprāt darīsim, mūsu kundzes kungs,— metāliskā balss atbildēja.

Pieci melnie bruņu milži bez skaņas un vienādā solī devās prom. Ksaīde miegā smaidīja.

Bastiāns gāja atpakaļ uz savu telti, bet, nonācis tās tuvumā, vilcinājās. Ja Atrejs patiesi mēģinās izdarīt šo zādzību, viņš negribētu būt klāt tajā brīdī, kad draugs tiks saņemts ciet.