Bezgalīgais stāsts

—   Man liekas, ka es to varu.

Atrejs pārsteigts "paskatījās uz Bastiānu. Arī Ksaīdei bija jautājoša izteiksme viņas dažādu krāsu acīs.

—   Satiksimies nākamnakt šajā pašā stundā atkal,— Bastiāns sacīja,— tikai ne šeit, mācību zālē, bet gan laukā uz zvaigžņu klostera Gīgama jumtiem. Un jums uzmanīgi un nemitīgi jāvēro debesis.

Nākamajā naktī — tā bija tikpat zvaigžņota kā trīs iepriekšē­jās — visi brālības locekļi, ieskaitot trīs Dziļdomu domātājus, nolik­tajā stundā sapulcējās uz klostera jumtiem un atmestu galvu lūkojās naksnīgajās debesīs. Atrejs un Ksaīde, kaut arī nezināja, ko Bastiāns nodomājis, tāpat atradās viņu pulkā.

Bastiāns uzrāpās lielā kupola augstākajā punktā. Viņš stāvēja augšā un raudzījās tālu apkārt — un šajā mirklī pirmo reizi tālu, tālu pie pamales mēnessgaismā burvīgi vizuļojam ieraudzīja Ziloņ­kaula torni.

Viņš izņēma no kabatas akmeni Altsahīru, kas liegi vizuļoja. Bastiāns atvedināja atmiņā uzrakstu uz Amargāntas bibliotēkas durvīm:

«… taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi —

tikai no beigām,

es izstarošu simt gadu spīdumu

vienā acumirklī.»

Viņš izstiepa akmeni uz priekšu un sauca:

—   Srihastla!

Tajā pašā mirklī uzplaiksnīja tik gaišs zibens, ka zvaigžņotā debess nobālēja un tumšā pasaules telpa aiz tās izgaismojās. Un šī telpa bija skolas noliktava ar tās vecajām, nomelnējušajām, varenajām sijām. Un viss tūliņ atkal izdzisa. Simtgadu gaisma bija aizstarojusi. Altsahīrs bija bez pēdām pazudis.

Sākumā pagāja labs bridis, līdz visu, arī Bastiāna acis atkal pierada pie mēness un zvaigžņu vājā spīduma.

Vīzijas satricināti, visi klusēdami sapulcējās lielajā mācību zālē. Pēdējais atnāca Bastiāns. Atziņas mūki un trīs Dziļdomu domātāji piecēlās no savām vietām un klanījās viņa priekšā zemu un ilgi.

—   Nav tādu vārdu,— Širkrī sacīja,— ar kuriem es spētu pateik­ties par apgaismības zibeni, Visgudrais. Jo es tajā noslēpumainajā noliktavā ieraudzīju kādu būtni, līdzīgu sev,— kādu ērgli.

—   Tu maldies, Širkrī,— maigi smaidīdama, viņam iebilda Uštu ar pūces seju,— es skaidri redzēju, ka tā bija pūce.

—  Jūs abi maldāties,— mirdzošām acīm viņus pārtrauca Jisipu, — tā būtne tur bija rada man. Tā bija lapsa.

Širkrī atvairīdamies pacēla rokas.

—   Te nu mēs atkal esam turpat, kur iepriekš,— viņš sacīja.— Ti­kai tu vari mums atbildēt ari uz šo jautājumu, Visgudrais. Kuram no mums trim ir taisnība?

Bastiāns vēsi smaidīja un sacīja:

—   Visiem trim.

—   Dod mums laiku, lai mēs saprastu tavu atbildi,— Uštu lūdza.

—    Labi,— Bastiāns atbildēja,— cik vien vēlaties. Jo tagad mēs jūs pametīsim.

Atziņas mūku un arī viņu trīs augstāko sejās jautās vilšanās, taču Bastiāns nosvērti noraidīja viņu neatlaidīgo lūgumu palikt ilgāk vai — vēl labāk — uz visiem laikiem.

Tāpēc viņš tika ar saviem abiem mācekļiem izvadīts, un lidojošās sūtnes atnesa viņus atpakaļ uz telšu pilsētu.

Šajā naktī, starp citu, zvaigžņu klosteri Gīgamā triju Dziļdomu domātāju vidū sākās pirmās nopietnās domstarpības, kas daudzus gadus vēlāk noveda pie tā, ka brālība tika likvidēta un nojautu māte Uštu, vērojuma tēvs Širkrī un gudrības dēls Jisipu katrs nodibināja pats savu klosteri. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Turpretī Bastiāns tonakt aizmirsa, ka gājis kādreiz skolā. Ari noliktava un pat nozagtā grāmata vara krāsas iesējumā bija pagaisusi no atmiņas. Un viņš vairs nebrīnījās, kā vispār nonācis Fantāzijā.

XXVIII.Šķiršanas no draugiem

iagaa izlūki, kas bija izsūtīti uz priekšu, atgriežas apmetne un ziņoja, ka Ziloņkaula tornis jau esot ļoti tuvu. Divās, augstākais, trīs dienās, ejot ātrā solī, tas būtu sasniedzams.

Taču Bastiāns likās neizšķirīgs. Biežāk nekā līdz šim viņš pavēlēja atpūsties, lai tad atkal pēkšņi pārsteidzīgi dotos ceļā. Neviens pavadonis viņa karapulkā nesaprata iemeslu, taču neviens, protams, neuzdrošinājās viņu iztaujāt. Kopš sava lielā varoņdarba zvaigžņu klosterī viņš bija kļuvis nepieejams pat Ksaīdei. Karavānā klīda visvisādi minējumi, bet vairums ceļabiedru labprātīgi pakļāvās viņa pretrunīgajām pavēlēm. Lieli gudrie — tā viņi domāja — bieži vien parastām būtnēm šķiet neaprēķināmi. Arī Atrejs un Fuhūrs vairs nespēja izskaidrot Bastiāna izturēšanos. Notikums zvaigžņu klosterī sniedzās pāri abu saprašanai. Bet tas tikai vēl vairāk palielināja viņu raizes par draugu.