Bezgalīgais stāsts

Bastiāns joprojām vēl bija mazlietiņ īdzīgs, arī pret Ksaīdi, kura viņam bija devusi šo padomu — šķirties no zirgēzelītes. Un Ksaīde to ļoti drīz uzzināja. Bastiāna vienzilbīgās atbildes neļāva atraisīties īstai sarunai.

Lai uzmundrinātu viņu, Ksaīde jautri sacīja:

—    Es gribētu pasniegt tev kādu dāvanu, mans kungs un meistar, ja tu būsi tik žēlīgs un pieņemsi to no manis.

Viņa izvilka no spilvenu apakšas ārkārtīgi grezni izrotātu kārbiņu. Bastiāns nepacietībā piecēlās. Viņa atvēra to un izņēma šauru jostiņu, kas atgādināja ķēdi ar kustīgiem posmiem. Ikviens posms un arī sprādze bija no skaidra stikla.

—   Kas tas ir?— Bastiāns gribēja zināt.

Josta klusi šķindēja viņas rokās.

—   Tā ir josta, kas padara neredzamu. Taču tev, kungs, jādod tai vārds, lai tā piederētu tev.

Bastiāns to aplūkoja, tad sacīja:

—  Josta Gēmala.

Ksaīde smaidīdama pamāja.

—   Tagad tā pieder tev.

Bastiāns paņēma jostu un neizšķirīgi turēja to rokā.

—   Vai tu negribētu to tūliņ izmēģināt,— burve jautāja,— lai pārliecinātos par tās iedarbību?

Bastiāns aplika jostu ap gurniem un juta, ka tā der kā uzlieta. Jā gan, viņš to tikai juta, jo pats sevi vairs neredzēja — ne savu ķermeni, ne savas kājas, ne savas rokas. Tā bija augstākā mērā nepatīkama sajūta, un zēns mēģināja tūliņ atkal atsprādzēt sprādzi. Taču, tā kā viņš vairs neredzēja ne savas rokas, ne jostu, viņam tas neizdevās.

—   Palīgā!— Bastiāns izgrūda apslāpētā balsī. Pēkšņi viņu bija sagrābušas bailes, ka viņam nekad vairs neizdosies noņemt jostu Gēmalu un uz visiem laikiem vajadzēs palikt neredzamam.

—  Vispirms jāiemācās ar to apieties,— Ksaīde aizrādīja,— man klājās tieši tāpat, kungs un pavēlniek. Atļauj, es tev palīdzēšu!

Viņa pagrāba tukšumā, un vienā mirklī josta Gēmala bija atsprādzēta, un Bastiāns atkal ieraudzīja pats sevi. Viņš atviegloti nopūtās. Tad zēns smējās, un arī Ksaīde smaidīja, ievilkdama dūmus no savas ūdenspīpes.

Katrā ziņā burvei bija izdevies viņu pievērst citām domām.

—  Tagad tu esi labāk aizsargāts pret jebkuru nelaimi,— viņa maigi sacīja,— un tas man ir daudz svarīgāk, nekā es to spēju pateikt, kungs.

—   Nelaimi?— Bastiāns apvaicājās, būdams joprojām vēl mazlie­tiņ apmulsis.— Kādu nelaimi?

—   Ak, neviens nespēs ar tevi mēroties spēkos,— Ksaīde čukstēja, — neviens, ja tu būsi gudrs. Briesmas slēpjas tevī pašā, un tāpēc ir grūti tevi pasargāt no tevis paša.

—   Kā tas jāsaprot — manī pašā?— Bastiāns vēlējās zināt.

—   Gudrs ir tas, kas stāv pāri visam, nevienu nenīst un nevienu nemīl. Bet tev, kungs, joprojām vēl ir svarīga draudzība. Tava sirds vēl nav auksta un vienaldzīga kā sniegota kalna virsotne — un tāpēc kāds tev var nodarīt ļaunu.

—   Un kurš tas varētu būt?

—   Tas, pret kuru tu, par spīti visai viņa uzpūtībai, vēl joprojām izturies draudzīgi, kungs.

—   Izsakies skaidrāk!

—   Bezkaunīgais un godbijību nepazīstošais mazais mežonēns no zaļādaiņu cilts, kungs.

—   Atrejs?

—  Jā, un kopā ar viņu bezkaunīgais Fuhūrs.

—   Un tie abi man darīšot ļaunu?— Bastiānam gluži vai smieties

sagribējās.

Ksaīde sēdēja nokārtu galvu.

—   Tam es neticēšu nekad mūžā,— Bastiāns turpināja,— lai es ne vārda vairs nedzirdētu par to!

Ksaīde neko neteica, tikai nokāra galvu vēl zemāk.

Pēc ilga klusuma brīža Bastiāns vaicāja:

—   Un ko tas Atrejs vispār varētu būt nodomājis pret mani?

—   Kungs,— Ksaīde čukstēja,— labāk es nebūtu neko teikusi!

—   Nu tad klāj vaļā!— Bastiāns iekliedzās.— Un nerunā tikai caur puķēm! Ko tu zini?

—   Es trīcu no tavām dusmām, kungs,— Ksaīde stomījās, patiesām drebēdama pie visām miesām,— un, kaut ari tas būtu mans gals, es tev tomēr to pateikšu: Atrejs ir nodomājis tev atņemt Bērnišķās ķeizarienes zīmi — slepus vai ar varu.

Bastiānam uz mirkli aizrāvās elpa.

—   Vai tu spēj to pierādīt?— viņš jautāja aizsmakušā balsī.

Ksaīde purināja galvu un murmināja:

—   Mana gudrība, kungs, nav tāda, ko var pierādīt.

—   Tad paturi to sev!— Bastiāns atcirta, asinīm saskrienot sejā.— Un neapmelo pašu godīgāko un drošsirdīgāko zēnu, kāds ir visā Fantāzijā!

To pateicis, viņš izlēca no palankīna un aizgāja prom.

Ksaīdes pirksti domīgi spēlējās ar čūskas galvu, un viņas zaļsarka- nās acis zvēroja. Pēc brīža viņa atkal smaidīja un, pūzdama violetos dūmus no mutes, čukstēja:

—   Gan jau redzēsim, mans kungs un meistar. Josta Gēmala tev to pierādīs.

Kad nakts apmetne bija uzcelta, Bastiāns iegāja savā teltī, pavēlēdams zilajam džinam Illuānam nevienu nelaist iekšā, it īpaši Ksaīdi. Viņš gribēja būt viens un padomāt.

Tas, ko burve bija sacījusi par Atreju, viņu sevišķi neinteresēja. Viņa domas nodarbināja kas cits: tie nedaudzie vārdi, kurus viņa bija iepinusi par gudrību.