Bezgalīgais stāsts

—   Protams, mans kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un simtkārt labāk nekā es, jo salīdzinājumā ar tevi es neesmu nekas. Vai tu gribi pamēģināt?

—  Tagad ne,— atrunājās Bastiāns, kas sajutās neomulīgi,— var­būt citu reizi.

—   Vai tiešām tev liekas patīkamāk,— Ksaīde turpināja,— jāt uz vecas zirgēzelītes nekā ļaut sevi nest veidojumiem, kurus virza tava paša griba?

—  Jiha nes mani labprāt,— Bastiāns aizrādīja mazliet nīgri, — viņa priecājas, ka drīkst mani nest.

—   Tātad tu to dari viņas gribas dēļ?

—   Kāpēc ne?— Bastiāns atbildēja.— Kas tur slikts?

No Ksaīdes mutes izkūpēja zaļi dūmi.

—   Ak, nekas, kungs. Kā var būt slikts tas, ko tu dari?

—   Ko tu īsti gribi, Ksaīde?

Viņa nolieca galvu ar ugunskrāsas matiem.

—   Tu pārlieku daudz domā par citiem, kungs un meistar,— viņa pačukstēja.— Taču neviens nav tā vērts, lai novērstu savu uzmanību no sevis paša, no savas attīstības. Ja tu, ak, kungs, neļaunosies uz mani, es atļaušos tev dot kādu padomu: vairāk domā par savu pilnību!

—   Kāds tam sakars ar veco Jihu?

—   Ļoti neliels, kungs, tikpat kā nekāds. Tikai — viņa nav tevis cienigs jājamdzīvnieks. Man kremt, redzot tevi uz muguras tik parastam dzīvniekam. Visi tavi ceļabiedri brīnās par to. Tikai tu, kungs un meistar, vienīgais nezini, ko tu esi pats sev parādā.

Bastiāns neko neteica, taču Ksaīdes vārdi bija atstājuši uz viņu iespaidu.

Kad nākamajā dienā pulks ar Bastiānu un Jihu priekšgalā devās cauri brīnišķīgam pļavu apvidum, ko vietu vietām bagātināja smaržo­jošas ceriņu audzes, viņš izmantoja dienvidus atpūtu, lai izpildītu Ksaīdes priekšlikumu.*

—   Paklausies, Jiha,— Bastiāns ierunājās, glaudīdams zirgēzelītes kaklu,— ir pienācis mirklis, kad mums jāšķiras.

Jiha sāpēs novaidējās.

—   Kāpēc, kungs?— viņa vaimanāja.— Vai tad es tik slikti veicu savu uzdevumu?— No dzīvnieka tumšo acu kaktiņiem lija asaras.

—   Nē taču,— Bastiāns pasteidzās viņu mierināt,— gluži otrādi, tu visu šo garo ceļu esi mani tik saudzīgi nesusi un bijusi tik pacietīga un vienmēr paklausīga, ka es gribu tagad tevi pateicībā atalgot.

—   Es nevēlos nekādas citas algas,— Jiha atbildēja,— es gribu tevi nest tālāk. Ko gan vēl vairāk es varu vēlēties?

—   Vai tu netiki teikusi,— Bastiāns turpināja,— ka esi bēdīga par to, ka jums, zirgēzelītēm, nevar dzimt bērni?

—  Jā,— Jiha noraizējusies sacīja,— jo sirmā vecumā es viņiem mīļu prātu stāstītu par šīm dienām.

—   Labi,— Bastiāns teica,— tad es tev tagad izstāstīšu kādu stāstu, kas kļūs par īstenību. Un es to stāstīšu tikai tev, tev vienai pašai, jo tas pieder tev.

Tad viņš saņēma delnā Jihas garo ausi un iečukstēja tajā:

—   Netālu no šejienes, kādā mazā ceriņu audzē, tevi gaida tava dēla tēvs. Tas ir balts ērzelis ar gulbju spalvu spārniem. Viņa krēpes un aste ir tik gara, ka sniedzas līdz pašai zemei. Viņš jau vairākas dienas mums slepus seko, jo ir uz mūžīgiem laikiem iemīlējies tevī.

—   Manī?—Jiha iekliedzās gluži vai izbijusies.— Bet es taču esmu tikai zirgēzelīte, turklāt neesmu vairs nekāda jaunā!

—   Viņam,— Bastiāns klusi sacīja,— tu esi Fantāzijas skaistākais radījums, taisni tāpēc, ka tu esi tāda, kāda tu esi. Un varbūt arī tāpēc, ka tu esi nesusi mani. Taču viņš ir ļoti kautrīgs un neuzdrošinās tev tuvoties starp visām šīm daudzajām būtnēm. Tev jāiet pie viņa, jo citādi viņš nomirs ilgās pēc tevis.

—   Ak tu mīļo stundiņ,— Jiha, nezinādama padoma, noelsās, — vai tiešām tik ļauni?

—   Jā,— Bastiāns pačukstēja viņai ausī,— un tagad paliec sveika, Jiha! Skrien tik uz priekšu, tu viņu atradīsi.

Jiha paspēra dažus soļus, tad vēlreiz pagriezās atpakaļ pret Bastiānu.

—   Godīgi sakot, es mazlietiņ baidos,— viņa atzinās.

—   Tikai drosmi!— Bastiāns smaidīdams uzmundrināja.— Un neaizmirsti saviem bērniem un mazbērniem izstāstīt par mani!

—   Pateicos, kungs!— Jiha, kā jau radusi, gluži vienkārši atbildēja un devās prom.

Bastiāns ilgi skatījās nopakaļ, kā viņa aiztipina sīkiem solīšiem, un jutās ne pārāk priecīgs par to, ka aizsūtījis viņu prom. Tad viņš iegāja savā greznajā teltī, apgūlās uz mīkstajiem spilveniem un stīvi lūkojās griestos. Zēns visu laiku sev iestāstīja, ka izpildījis Jihas karstāko vēlēšanos. Tomēr tas neizkliedēja drūmo noskaņojumu. Jo ir taču ļoti svarīgi, kurā brīdī un kāpēc tiek izdarīts kādam kaut kas labs.

Bet tas attiecās tikai uz Bastiānu, jo Jiha patiešām atrada sniegbaltu, spārnotu ērzeli un nosvinēja kāzas. Vēlāk viņai piedzima dēls — balts, spārnots zirgēzelis, kurš tika nosaukts par Pataplānu. Viņš vēl lika Fantāzijā par sevi daudz runāt, bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.

Taču tagad Bastiāns tālāk ceļoja Ksaīdes palankīnā. Viņa pat bija piedāvājusies pati izkāpt laukā un iet kājām blakus, lai tikai sagādātu viņam visas iespējamās ērtības, tomēr to Bastiāns negribēja pieņemt. Tā viņi tagad abi sēdēja plašajā koraļļu palankīnā, kas ieņēma vietu karavānas priekšgalā.