Bezgalīgais stāsts

Bastiānam vairs neatlika daudz laika pārdomām, jo uz pagraba akmens pakāpieniem arvien skaļāk un skaļāk ierībējās metālisko soļu duna. Nāca sargi. Viņu bruņas lāpu gaismā mirdzēja kā milzu kukaiņi. Milži vīsi ar vienādām kustībām izrāva savus zobenus un devās uzbrukumā Bastiānam, kurš bija palicis stāvam aiz šaurās cietuma ieejas.

Un nu beidzot Sikānda izlēca no sarūsējušās maksts un iegūla viņam rokā. Gaišais zobena asmens kā zibens šāvās pirmajiem bruņu milžiem virsū, un, pirms vēl Bastiāns pats bija īsti aptvēris, kas notiek, ierocis sacirta ienaidnieku gabalu gabalos. Un tagad atklājās, ka šie vīri ir tukši, tie sastāvēja tikai no bruņām, kas pašas no sevis kustējās, to iekšienē nebija nekā, tikai tukšums.

Bastiāns bija izdevīgā pozīcijā, jo cauri cietuma šaurajām durti­ņām viņam varēja uzbrukt tikai pa vienam, un Sikānda sakapāja bruņu milžus druskās citu pēc cita. Drīz tie gulēja kaudzē uz grīdas kā nezin kāda gigantiska putna melnas olas čaumalas. Pēc tam, kad aptuveni divdesmit no tiem bija iznīcināti, likās, ka pārējiem radies cits plāns. Tie atkāpās, acīmredzot lai sagaidītu Bastiānu kādā parocīgākā vietā.

Bastiāns izmanfoja šo izdevību, ātri pārcirzdams ar Sikāndas asmeni ķēdes, kas turēja gūstā trīs kungus. Hīkrions un Hīdorns smagnējām kustībām piecēlās un, lai palīdzētu Bastiānam, mēģināja izvilkt paši savus zobenus, kuri tiem brīnumainā kārtā nebija atņemti, taču viņu rokas no ilgās karāšanās bija kļuvušas nejūtīgas un neklausīja. Hīsbalds, trauslākais no visiem trim, pat nejaudāja pats saviem spēkiem piecelties. Abiem ceļabiedriem nācās viņu atbalstīt.

—   Neuztraucieties,— sacīja Bastiāns,— Sikāndai nav vajadzīga palīdzība. Turieties aiz manis un nesagādājiet man nekādas liekas grūtības, mēģinot man palīdzēt!— Viņi izgāja no cietuma, lēnām kāpa augšā pa trepēm, nonāca kādā lielā telpā, kas līdzinājās zālei,— un šeit pēkšņi izdzisa visas lāpas. Taču Sikānda mirdzēja jo spoži.

Atkal viņi izdzirdēja tuvojamies metāliski dunošos soļus.

—   Žigli!— Bastiāns uzsauca.— Atpakaļ uz trepēm! Es aizstāvēšos.

Viņš nevarēja redzēt, vai trīs kungi pavēli izpilda, un viņam arī

neatlika vairs laika, lai pārliecinātos, jo zobens Sikānda jau sāka dejot viņa rokā. Un no spilgtās, baltās gaismas, ko tas izstaroja, hallē kļuva gaišs kā dienā. Kaut arī bruņu milži gribēja atvirzīt Bastiānu no ieejas uz trepēm, lai varētu uzbrukt zēnam no visām pusēm, neviens no viņu varenajiem cirtieniem neskāra Bastiānu. Sikānda šaudījās gaisā tik ātri, ka šis viens zobens izskatījās kā zobenu simti, kurus nebija iespējams atšķirt citu no cita. Un beidzot viņš stāvēja sacirstu melnu bruņu laukā. Neviens vairs nekustējās.

—   Nāciet!— Bastiāns uzsauca pavadoņiem.

Trīs kungi izlīda no ieejas kāpņu telpā un iepleta acis.

—   Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis,— Hīkrions sacīja, drebot ūsām,— goda vārds!

—   Es par to vēl stāstīšu saviem mazbērniem,— stomīdamies teica Hīsbalds. v ;

—   Un tie mums diemžēl neticēs,— skumji piebilda Hīdorns.

Bastiāns neizlēmīgs stāvēja ar zobenu rokās, taču pēkšņi tas

ieslīdēja atpakaļ makstī.

—   Šķiet, ka briesmas ir garām,— viņš sacīja.

—   Vismaz tās, kuras var uzveikt ar zobenu,— Hīdorns piemeti­nāja.— Ko mēs darīsim tālāk?

—   Tālāk,— Bastiāns atbildēja,— es gribētu personiski iepazīties ar Ksaīdi. Man ar viņu pārmijams kāds vārdiņš.

Četratā viņi tagad kāpa uz augšu pa pagraba stāviem, kamēr sasniedza zemes virspusi. Šeit, tādā kā hallē, viņus gaidīja Atrejs un Fuhūrs.

—  Jums abiem tas izdevās lieliski!—Bastiāns sacīja, uzsizdams Atrejam pa plecu.

—   Kas bija šie bruņu milži?— Atrejs gribēja zināt.

—   Tukši rieksti!— Bastiāns garāmejot izmeta.— Kur ir Ksaīde?

—   Augša sava burvju zale,— Atrejs atbildēja.

—    Nāciet līdzi!— Bastiāns aicināja. Viņš atkal apvilka sudraba mēteli, ko Atrejs pieturēja. Tad visi kopā kāpa pa platajām akmens kāpnēm uz augšējiem stāviem. Pat Fuhūrs devās līdzi.

Kad Bastiāns ar draugiem ienāca lielajā burvju zālē, Ksaīde piecēlās no sava sarkano koraļļu troņa. Viņa bija daudz lielāka par Bastiānu un ļoti skaista. Burvei mugurā bija garš tērps no violeta zīda, viņas mati bija sarkani kā uguns un saslieti tornī kādā augstākā mērā dīvainā frizūrā no pīnēm un bizēm. Viņas seja bija bāla kā marmors, tāpat garās, tievās rokas. Skatiens savāds un mulsinošs, un pagāja labs bridis, kamēr Bastiāns aptvēra, kas tam par iemeslu: Ksaīdei bija divas dažādas acis — viena zaļa un otra sarkana. Šķita arī, ka viņa ir nobijusies no Bastiāna, jo drebēja. Bastiāns izturēja viņas skatienu, un burve nolaida savas garās skropstas.

Telpa bija pieblīvēta ar visvisādiem dīvainiem priekšmetiem, un nebija iespējams uzminēt, kādam mērķim tie kalpo,— te bija lieli, daudzkrāsaini globusi, zvaigžņu pulksteņi un svārsti, kas karājās pie griestiem. Pa vidu stāvēja dārgi vīraka trauki, no kuriem plūda smagi dažādu krāsu mākoņi, kas aizvilkās kā migla pa grīdu.