Bezgalīgais stāsts

— Heijā! Vai jūs pazīstat Bastiānu Baltazaru Bukšu, Fantāzijas glābēju? Viņš ir ieradies, taču nevis lai izlūgtos Ksaīdes žēlastību, bet lai dotu viņai izdevību labprātīgi atbrīvot gūstekņus. Izpildījusi šo noteikumu, viņa glābs savu kaunpilno dzīvību!

Bastiāns vēl paguva cauri biezoknim pamest skatienu gar pils stūri. Atrejs bija uzvilcis sudraba mēteli un savus zili melnos matus sapinis turbānā. Tam, kas viņus pazina pavirši, patiesi varēja rasties zināmas līdzības ilūzija.

Melnie bruņu milži mirkli likās svārstāmies. Bet tikai mirkli. Tad viņi metās Atrejam virsū, noklaudzot soļu metāliskajai dunai. Ari ēnas pie logiem sakustējās, tās pameta savus posteņus, lai paskatītos, kas notiek. Citi lielā pūlī lauzās laukā pa ieejas vārtiem. Kad pirmie Atreju gandrīz jau bija sasnieguši, viņš izmuka no vajātājiem kā zebiekste un nākamajā mirklī uzradās Fuhūra mugurā virs savu vajātāju galvām. Bruņu milži palēkdamies vicināja pa gaisu savus zobenus, tomēr nespēja viņu aizsniegt.

Bastiāns zibens ātrumā aizsteidzās līdz pilij un sāka rāpties pa fasādi augšup. Vietām palīdzēja logu dzegas un mūra izciļņi, tomēr biežāk pieturēties varēja tikai ar pirkstu galiem. Zēns rāpās augstāk un arvien augstāk, reiz nodrupa gabaliņš no mūra, uz kura viņš bija atbalstījis kāju, un dažas sekundes Bastiāns karājās gaisā, turēdamies tikai ar vienu roku, tomēr viņš pievilkās, sameklēja vietu, kur pieķerties ar otru roku, un rāpās tālāk. Kad beidzot tika aizsniegti torņi, viņš virzījās uz priekšu ātrāk, jo atstarpe starp tiem bija tik niecīga, ka varēja atbalstīties kājām un tādējādi ķepuroties uz augšu.

Beidzot Bastiāns bija sasniedzis jumta lūku un ieslīdēja tajā iekšā. Patiešām šajā torņa istabiņā — nezin kāpēc — nebija neviena sarga. Zēns atvēra durvis"un ieraudzīja šauras vītņu kāpnes. Nesaceldams ne mazāko troksni, Bastiāns sāka kāpt lejā. Nonācis vienu stāvu zemāk, viņš ieraudzīja pie kāda loga stāvam divus melnus sargus un klusējot vērojam, kas notiek tur lejā. Viņam izdevās neievērotam aizlavīties tiem garām.

Un tā glābējs manījās tālāk — pa citām kāpnēm, cauri ejām un koridoriem. Viens bija skaidrs — varbūt kaujā šie bruņu milži bija neuzveicami, taču kā sargi — maz ko vērti.

Beidzot Bastiāns sasniedza pagrabstāvu. Viņš uzreiz to sajuta no smacīgā gaisa, trūdu dvakas un aukstuma, kas sitās pretī. Laimīgā kārtā visi sargi no šejienes acīmredzot bija aizskrējuši uz augšu, lai sagūstītu iedomāto Bastiānu Baltazaru Bukšu. Katrā ziņā neviens no viņiem nebija redzams. Sienās bija iespraustas lāpas, kas apgaismoja ceļu. Tas veda arvien dziļāk un dziļāk uz leju. Bastiānam šķita, ka zem zemes būtu tikpat daudz stāvu, cik virszemē. Beidzot viņš bija sasniedzis pašu dziļāko stāvu, un tagad skatienam pavērās cietums, kurā smaka Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns. Skats bija nožēlojams.

Viņi karājās, pakārti aiz plaukstas locītavām, garās tērauda ķēdēs gaisā virs kādas bedres, kas likās esam melns bezdibenis. Ķēdes stiepās cauri skrituļiem pie cietuma griestiem uz vinču, taču tā bija noslēgta ar lielu tērauda piekaramo slēdzeni un nebija pakustināma. Bastiāns stāvēja, nezinādams padoma.

Trīs gūstekņi bija ciet acīm gluži kā bez samaņas, taču piepeši sīkstais Hīdorns pavēra kreiso aci un nomurmināja izkaltušām lūpām:

—   He, draugi, skatieties, kas tur atnācis!

Abi pārējie tāpat ar grūtībām atdarīja plakstiņus, un, ieraugot Bastiānu, viņu lūpās uzplauka smaids.

—   Mēs zinājām, ka jūs mūs nepametīsiet nelaimē, kungs,— Hīk­rions sacīja ķērcošā balsī.

—   Kā lai es jūs dabūju lejā?— Bastiāns vaicāja.— Vinča ir noslēgta.

—   Paņemiet taču savu zobenu,— Hīsbalds izmocīja,— un vien­kārši pārcērtiet ķēdes.

—   Lai mēs iekristu bezdibenī?—Hīkrions vaicāja.— Tas nav nekāds sevišķi labais plāns.

—   Zobenu es arī nevaru izvilkt,— Bastiāns sacīja,— Sikāndai pašai jāielec man rokās.

—   Hm,— Hīdorns noņurdēja,— tur tā nelaime ar burvju zobe­niem. Līdzko tos ievajagas, tie kļūst stūrgalvīgi.

—   He!— Hīsbalds pēkšņi pačukstēja.— Vinčai taču bija atslēga. Tikai kur viņi to ir nolikuši?

—  Tur kaut kur bija vaļīga akmens plāksne,— Hīkrions sacīja. — Es nevarēju tik labi saskatīt, kad viņi mani šeit vilka augšā.

Bastiāns sasprindzināja acis. Gaisma bija drūma un šaudīga, bet, pagājis šurpu turpu, viņš atklāja grīdā kādu akmens plāksni, kas bija mazliet izvirzīta uz āru. Bastiāns to uzmanīgi pacēla, un tur patiešām gulēja atslēga.

Tagad viņš varēja lielo slēdzeni uz vinčas atslēgt un noņemt. Zēns lēnām sāka griezt kloķi, tas tik skaļi čīkstēja un vaidēja, ka noteikti varēja dzirdēt arī augstākajos pagrabstāvos. Ja bruņu milži nebija pavisam kurli, tad viņiem vajadzēja drāzties šurp. Taču tagad nekas vairs nebūtu līdzēts, ja viņš apstātos, tāpēc Bastiāns turpināja griezt vinču, līdz trīs kungi karājās pie bedres malas. Viņi viegli iešūpojās, tad vēl un vēl un beidzot ar kājām aizsniedza cieto pamatu. Kad tas bija noticis, Bastiāns viņus nolaida lejā pavisam. Kungi nespēkā saļima un palika guļam, kur bijuši. Un resnās ķēdes joprojām vēl turēja viņus aiz delnas locītavām.