Bezgalīgais stāsts

Visvairāk īgnuma, par spīti salabšanai, Bastiānā radīja neapšaubā­mais fakts, ka Atrejs un Fuhūrs izturējās pret viņu kā pret nepatstāvīgu bērnu, par kuru viņiem jājūtas atbildīgiem un kuru vajag vadāt pie rokas un pamācīt. Ja labi pārdomāja, tā tas bijis jau kopš pirmās kopā aizvadītās dienas. Kā viņi īsti pie tā bija nonākuši? Acīmredzot viņi nez kādēļ jutās pārāki — kaut arī vēlēja Bastiānam tikai labu. Bez šaubām, Atrejs un Fuhūrs uzskatīja viņu par nevarīgu, aizsargājamu zēnu. Un tas viņam nepatika, nē, tas viņam itin nemaz nepatika! Viņš nebija nevarīgs! To viņi vēl redzēs! Bastiāns gribēja būt bīstams, bīstams un tāds, no kura baidās! Tāds, no kura jāuzmanās ikvienam — arī Fuhūram un Atrejam.

Zilais .džins — viņa vārds, starp citu, bija Illuāns — izlauza sev ceļu cauri pūlim, kas ieskāva Bastiānu, un paklanījās, sakrustojis rokas uz krūtīm.

Bastiāns pieturēja.

—   Kas noticis, Illuān? Stāsti!

—   Kungs,— džins ierunājās savā ērgļa balsī,— es esmu apsprie­dies ar ceļabiedriem, kas mums nesen piepulcējušies. Daži no viņiem apgalvo, ka pazīst šo apvidu un zina, uz kurieni mēs virzāmies. Viņi visi trīc no bailēm, kungs.

—   Kāpēc? Kas tas ir par apvidu?

—   Šis gaļēdāju orhideju mežs, kungs, saucas Oglaisa dārzs un pieder burvju pilij Horokai, ko dēvē arī par redzošo roku. Tur dzīvo pati varenākā un ļaunākā burve Fantāzijā. Viņas vārds ir Ksaīde.

—   Labi, labi,— Bastiāns atbildēja,— pasaki bailīgajiem, lai viņi nomierinās. Es esmu kopā ar viņiem.

Illuāns vēlreiz paklanījās un attālinājās.

Mazliet vēlāk blakus Bastiānam nolaidās Fuhūrs un Atrejs, kas bija atgriezušies no tāliem izlūklidojumiem. Karavāna taisni pašlaik baudīja pusdienas atelpu.

—    Es nezinu, ko lai par to domāju,— Atrejs iesāka.— Priekšā, trīs līdz četru ceļa stundu attālumā, orhideju meža vidū mēs redzējām kādu celtni, kas izskatās pēc lielas rokas, izstieptas laukā no zemes. Rodas ļoti baiss iespaids. Ja mēs ieturēsim līdzšinējo virzienu, tad uziesim tai taisni virsū.

Bastiāns izstāstīja, ko bija uzzinājis pa šo laiku no Illuāna.

—   Tādā gadījumā būtu prātīgāk,— Atrejs sacīja,— ja mēs mai­nītu virzienu, vai tev tā neliekas?

—   Nē,— Bastiāns iebilda.

—   Nav taču nekāda iemesla, kas mūs spiestu satikties ar Ksaīdi. Labāk būtu, ja mēs izvairītos no šīs tikšanās.

—   Ir gan iemesls,— Bastiāns sacīja.

—   Kāds?

—  Tāds, ka es vēlos ar viņu satikties, — Bastiāns attrauca.

Atrejs klusēdams paraudzījās draugā lielām acīm. Tā kā no visām

pusēm atkal lauzās šurp fantāzieši, lai notvertu kaut vienu vienīgu Bastiāna skatienu, sarunu nebija iespējams turpināt.

Taču pēc pusdienu ieturēšanas Atrejs šķietami bezrūpīgā tonī ierosināja Bastiānam:

—   Vai tu nevēlētos kopā ar mani palidot uz Fuhūra?

Bastiāns saprata, ka Atrejam kaut kas guļ uz sirds. Viņi uzlēca

laimes pūķim mugurā — Atrejs priekšā, Bastiāns aizmugurē — un pacēlās gaisā. Tā bija pirmā reize, kad abi draugi lidoja kopā.

Tiklīdz viņus lejā vairs nevarēja sadzirdēt, Atrejs sacīja:

—   Tagad ir grūti aprunāties ar tevi divatā. Bet mums katrā ziņā vienam ar otru jāaprunājas, Bastiān.

—   To jau es nojautu,— Bastiāns smaidīdams atbildēja.— Kas tad noticis?

—   Tas, kur mēs esam nonākuši,— Atrejs vilcinādamies iesāka, — un uz kurieni mēs virzāmies — vai tam ir sakars ar tavu jauno vēlēšanos?

—  Jādomā gan,— Bastiāns atbildēja mazlietiņ vēsi.

—  Jā,— Atrejs turpināja,— tā jau mēs domājām, Fuhūrs un es. Kas tā gan varētu būt par vēlēšanos?

Bastiāns klusēja.

—   Nepārproti mani,— Atrejs piebilda,— runa nav par to, ka mums būtu no kaut kā vai no kāda bail. Taču, būdami tavi draugi, mēs uztraucamies par tevi.

—   Pilnīgi lieki,— Bastiāns attrauca vēl vēsāk.

Atrejs ilgāku laiku klusēja. Beidzot Fuhūrs pagrieza galvu uz viņu pusi un sacīja:

—   Atrejam ir kāds ļoti prātīgs priekšlikums, tev vajadzētu to uzklausīt, Bastiān Baltazar Buks.

—  Jums jau atkal ir kāds padoms?— Bastiāns vaicāja, zobgalīgi smīnēdams.

—   Nē, nav padoms, Bastiān,— Atrejs atbildēja,— tas ir priekšli­kums, kas pirmajā mirklī tev varbūt nepatiks. Bet nesteidzies to noraidīt! Mēs nemitīgi lauzījām galvu, kā varētu tev palīdzēt. Visa pamatā ir ietekme, kādu uz tevi atstāj Bērnišķās ķeizarienes zīme. Bez AURINA varas tu nespēj virzīties savās vēlmēs tālāk, taču ar AURINA varu tu pazaudē pats sevi un atceries arvien mazāk to, kurp tu īstenībā vēlies tikt. Ja mēs neko nedarīsim, pienāks brīdis, kad tu vispār to vairs nezināsi.

—   Par to mēs esam jāu runājuši,— Bastiāns atcirta,— kas tālāk?

—   Kad es toreiz nēsāju dārglietu,— Atrejs turpināja,— viss bija citādi. Tā mani vadīja un neko man neatņēma. Varbūt tāpēc, ka es neesmu cilvēks un nevaru pazaudēt atmiņas par Cilvēku pasauli. Es gribu sacīt, tas man nenodarīja neko ļaunu, gluži pretēji. Un tāpēc es gribēju tev likt priekšā, lai tu atdod AURINU man un vienkārši uzticies manai vadībai. Es tev sameklēšu tavu ceļu. Ko tu par to saki?

—   Izslēgts!— Bastiāns salti noraidīja priekšlikumu.

Fuhūrs atkal pagrieza galvu prom.

—   Vai tu negribētu vismaz mirkli par to padomāt?

—   Nē,— Bastiāns atbildēja,— kāda tam jēga?