Bezgalīgais stāsts

—    Ir vajadzīga laime,— pūķis atbildēja, un pirmo reizi šķita, ka viņa bronzas zvana balss aizlūztu.

Šajā vakarā par nakts apmetnes vietu tika izvēlēta tukša guļbaļķu būda upes krastā. Fuhūram tā, protams, bija par šauru, un viņš deva priekšroku, tāpat kā nereti agrāk, gulēšanai augstu gaisā. Arī zirgiem un Jihai vajadzēja palikt ārā.

Vakariņu laikā Atrejs, stāstīdams par ūdenskritumu un savādo pakāpienu ainavā, ko redzējis, it kā nejauši izmeta:

—   Starp citu, mums uz pēdām ir vajātāji.

Trīs kungi saskatījās.

—   Hollā!— Hīkrions iesaucās, uzņēmīgi virpinādams savas mel­nās ūsas.— Cik daudz?

—   Es saskaitīju septiņus,— Atrejs atbildēja,— taču, ja arī viņi jātu visu nakti, agrāk kā rīt agri no rīta viņi šeit nevar būt.

—   Vai viņi ir apbruņoti?— Hīsbalds gribēja zināt.

—   To es nevarēju saskatīt,— Atrejs sacīja,— taču vēl vairāk tuvojas no citām pusēm. Sešus es manīju rietumos, deviņus austrumos, un divpadsmit vai trīspadsmit nāk mums pretī.

—  Jānogaida, lai redzētu, ko viņi grib,— Hīdorns sprieda.— Trīs­desmit pieci vai trīsdesmit seši uzbrucēji pat mums nav bīstami, kur nu vēl Bastiāna kungam un Atrejam.

Šajā naktī Bastiāns neatjoza zobenu Sikāndu, kā viņš to līdz šim lielākoties bija darījis. Viņš gulēja, satvēris tā spalu dūrē. Sapnī zēns redzēja Mēness meitiņas seju. Valdniece vēlīgi smaidīja. Neko vairāk viņš pamodies neatcerējās, taču sapnis stiprināja zēnu cerībā vald­nieci atkal ieraudzīt.

Pametis skatienu laukā no guļbaļķu būdas, Bastiāns pamanīja rīta miglā, kas cēlās no upes, septiņus neskaidrus tēlus. Divi gāja kājām, pārējie sēdēja uz dažādiem jājamdzīvniekiem. Bastiāns klusi modi­nāja savus ceļabiedrus.

Kungi apjoza zobenus, tad visi kopā iznāca no būdas. Jātnieki, ieraudzījuši Bastiānu, nolēca zemē,un visi septiņi vienlaikus nometās uz kreisā ceļgala, nolieca galvu un sauca:

—   Esi sveicināts, Fantāzijas glābēj Bastiān Baltazar Buks!

Atnācēji izskatījās diezgan dīvaini. Vienam no diviem, kas nāca

kājām, bija neparasti garš kakls, kura galā šūpojās galva ar četrām sejām — uz katru pusi cita. Vienai bija jautra izteiksme, otrai — dus­mīga, trešai — skumīga un ceturtai — miegaina. Ikviena no sejām bija sastingusi un nemainīga, taču radība varēja ikreiz pagriezt uz priekšu to seju, kas tajā acumirklī atbilda tās noskaņojumam. Acīmredzot tas bija Četru ceturtdaļu trollis, citur saukts par Tempera- mentniku.

Otrs skrējējs bija tas, ko Fantāzijā dēvē par Kefalopodu jeb galvkāji, proti, būtne, kurai ir tikai galva un ļoti garas un tievas kājas, bet nav rumpja un^roku. Galvkāji pastāvīgi atrodas ceļā, un viņiem nav noteiktas dzīvesvietas. Lielākoties viņi klīst apkārt baros, kuros ir vairāki simti galvkāju, reti kad izdodas sastapt kādu savrupnieku. Viņi pārtiek no zālītēm. Šis te, kurš patlaban nometies Bastiāna priekšā ceļos, bija vēl jauns un sārtiem vaigiem. Trīs tēli — gnoms, ēnu šķelmis un meža sieviņa — bija atjājuši zirgos, nedaudz lielākos par kazu. Gnomam uz pieres bija zelta diadēma, un viņš acīmredzot bija valdnieks. Ēnu šķelmi bija grūti saskatīt, jo viņš patiesībā sastāvēja tikai no ēnas, kura nevienam nepiederēja. Un meža sieviņai bija kaķim līdzīga seja un garas, zeltainblondas cirtas, kas viņu ieskāva gluži kā mētelis. Viss viņas ķermenis bija pārklāts ar tādu pašu zeltainblondu, pinkainu spalvu. Meža sieviņa nebija lielāka par piecgadīgu bērnu.

Cits apmeklētājs, kas jāja uz vērša, bija cēlies no sasafrāniešiem, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Šim te bija gara, balta bārda, pliks pauris un krunkaina jo krunkaina seja, viņš tātad — spriežot pēc sasafrāniešu dzīves likumiem — bija ļoti jauns, apmēram Bastiāna vecumā.

Zils džins bija ieradies uz kamieļa. Viņš bija garš un tievs un valkāja milzīgu turbānu. Augums kā cilvēkam, kaut arī kailā, muskuļotā ķermeņa augšdaļa mirdzēja kā metāls. Deguna un mutes vietā viņam bija varens, līks ērgļa knābis.

—   Kas jūs esat, un ko jūs gribat?— Hīkrions jautāja mazliet nelaipni. Šķita, ka viņš, neraugoties uz ceremoniālo apsveicināšanos, nebija gluži pārliecināts par šo sveicinātāju nevainīgajiem nolūkiem un vienīgais vēl nebija palaidis vaļā sava zobena spalu.

Četru ceturtdaļu trollis, kas līdz šim bija rādījis miegainu seju, tagad pavērsa uz priekšu savu jautro un sacīja, pagriezies pret Bastiānu, bet Hīkrionu vispār nemaz neievērodams:

—   Kungs, mēs esam valdnieki ļoti atšķirīgās Fantāzijas zemēs, ikviens no mums ir devies ceļā, lai sveiktu tevi un izlūgtos tavu palīdzību. Ziņa par tavu klātieni lido no zemes uz zemi, vējš un mākoņi piesauc tavu vārdu, jūru viļņi šalkdami daudzina tavu slavu, un ikviens strautiņš čalo par tavu varenību.

Bastiāns pameta skatienu uz Atreju, bet tas nopietni un gandrīz vai bargi raudzījās trollī. Zēnam uz lūpām nepazibēja ne mazākais smaids.