Bezgalīgais stāsts

—   Pagaidām es galu galā esmu šeit,— Bastiāns sacīja mazlietiņ sāpināts,— es tikai nesen iedevu Mēness meitiņai jaunu vārdu.

Atrejs klusēja.

—  Katrā ziņā tagad ir skaidrs,— sarunā atkal iejaucās Fuhūrs, — kāpēc mēs līdz šim neesam atraduši ne mazāko norādījumu, kā Bastiāns varētu atgriezties mājās. Viņš taču to nemaz nevēlas! . . .

—   Bastiān,— Atrejs lūgtin lūdzās,— vai tad nav nekā, kas tevi vilinātu atpakaļ? Vai nav nekā, ko tu tur mīlētu? Vai tu nedomā par savu tēvu, kas noteikti tevi gaida un ir uztraucies par tevi?

Bastiāns purināja galvu.

—   Tam es neticu. Varbūt viņš pat ir priecīgs, ka ticis no manis vaļā.

Atrejs pārsteigts paskatījās uz draugu.

—  Ja jūsos paklausās,— Bastiāns sarūgtināts sacīja,— varētu gluži vai nodomāt, ka arī jūs to vien tīkojat kā atbrīvoties no manis.

—   Ko tu ar to gribi teikt?— Atrejs vaicāja aizsmakušā balsī.

—   Nu tā,— Bastiāns atbildēja,— jums abiem, šķiet, ir tikai viena rūpe, proti, lai es pēc iespējas ātrāk atkal pazustu no Fantāzijas.

Atrejs paraudzījās uz Bastiānu un lēnām papurināja galvu. Ilgāku laiku neviens no trim neteica ne vārda. Bastiāns jau sāka nožēlot, ka bija abiem pārmetis. Viņš pats zināja, ka nebija rīkojies pareizi.

—   Es domāju,— Atrejs pēc brīža klusi sacīja,— ka mēs esam draugi.

—  Jā,— Bastiāns iesaucās,— tie mēs arī esam, un vienmēr mēs tādi būsim. Piedodiet man, es sarunāju muļķības.

Atrejs pasmaidīja.

—   Piedod arī tu mums, ja esam tevi sāpinājuši. Tas nebija ar nolūku.

—   Katrā ziņā,— Bastiāns samiernieciski sacīja,— es paklausīšu jūsu padomam,

Vēlāk atgriezās visi trīs kungi. Viņi bija nomedījuši dažas irbes, vienu fazānu un zaķi. Apmetne tika nojaukta, un viņi turpināja ceļu. Bastiāns tagad atkal jāja uz Jihas.

Pēcpusdienā viņi nonāca pie kāda meža, kurā auga koki ar taisniem, ļoti augstiem stumbriem. Tie bija skuju koki, kas lielā augstumā veidoja tik biezu, zaļu jumtu, ka neviens gaismas stariņš neizlauzās uz zemi. Varbūt tāpēc arī pamežs neauga.

Bija tik jauki jāt pa šo mīksto, līdzeno zemi. Fuhūram labpatikās skriet kopā ar pārējiem ceļotājiem; ja laimes pūķis kopā ar Atreju būtu lidojis virs koku galotnēm, viņš neizbēgami būtu pazaudējis pārējos.

Visu pēcpusdienu ceļinieki virzījās cauri tumšzaļajai krēslai starp augstajiem stumbriem. Pret vakaru viņi atrada uz kāda pakalna cietokšņa drupas un atklāja starp visiem iebrukušajiem torņiem un mūriem, tiltiem un telpām velvi, kas vēl bija saglabājusies puslīdz labi. Šeit viņi iekārtojās uz nakti. Šoreiz but par pavaru "karta bija rudmatainajam Hīsbaldam, un izrādījās, ka viņš šajā ziņā ir daudz lielāks lietpratējs. Fazāns, kuru viņš bija izcepis ugunskurā, garšoja lieliski.

Nākamajā rītā ceļinieki devās tālāk. Augu dienu viņi jāja cauri vienmuļam mežam. Kad atkal pienāca vakars, viņi manīja, ka acīmredzot jājuši lielā aplī, jo atkal atdūrās pret cietokšņa drupām, no kurām bija devušies ceļā. Tikai šoreiz viņi tām bija pietuvojušies no citas puses.

—   Tā man vēl nekad nav gadījies!— teica Hīkrions, virpinādams savas melnās ūsas.

—    Es neticu pats savām acīm!— sacīja Hīsbalds, purinādams savu rudmataino galvu.

—   Tas nevar būt!— rūca Hīdorns, stīviem soļiem ieiedams uz savām garajām, tievajām kājām cietokšņa drupās.

Tomēr tā bija — to pierādīja maltītes atliekas no iepriekšējās dienas.

Ari Atrejs un JFuhūrs nespēja saprast, kā varējuši tā maldīties. Taču abi klusēja.

Vakariņās — šoreiz bija zaķa cepetis, un Hīkrions to bija pagatavo­jis gluži ciešamu — trīs bruņinieki vaicāja, vai Bastiānam nebūtu vēlēšanās kaut ko pastāstīt no savu atmiņu krātuves par pasauli, no kuras viņš nācis. Taču Bastiāns aizbildinājās ar kakla sāpēm. Tā kā viņš cauru dienu jau bija nerunīgs, bruņinieki noturēja šo atrunu par patiesību. Viņi deva zēnam dažus labus padomus, kā ārstēties, un pēc tam likās gulēt.

Tikai Atrejs un Fuhūrs nojauta, kas Bastiānā norisinās.

Agrā rītā viņi devās tālāk, visu dienu jāja cauri mežam un uzmanīgi jo uzmanīgi raudzījās, lai ieturētu noteiktu debespusi,— kad tuvojās vakars, viņi atkal stāvēja cietokšņa drupu priekšā.

—   Ir gan brīnumi,— dārdošā balsī sacīja Hīkrions.

—   Es sajukšu prātā!— vaidēja Hīsbalds.

—   Draugi,— sausi sacīja Hīdorns,— mums jāšķiras no savas profe­sijas. Mēs vairs nederam par ceļojošiem bruņiniekiem.

Bastiāns jau pirmajā vakarā bija atradis īpašu nišu Jihai, jo viņai tik ļoti patika laiku pa laikam palikt* gluži vienai un iegrimt pārdomās. Zirgu sabiedrība, kas savā starpā nerunāja ne par ko citu kā tikai par savu smalko izcelsmi un saviem dižciltīgajiem ciltsrak­stiem, viņu traucēja. Kad Bastiāns šajā vakarā ieveda viņu nišā, zirgēzelīte sacīja:

—   Kungs, es zinu, kāpēc mēs vairs netiekam tālāk.

—   Kā tu to zini, Jiha?

—  Jo es tevi nesu, kungs. Un tas, kam lemts būt tikai par pusēzeli, jūt visu iespējamo.

—   Un kas tam ir par iemeslu, pēc tavām domām?

—   Tu nemaz negribi tikt tālāk, kungs. Tu neko vairs nevēlies.

Bastiāns pārsteigts paskatījās viņā.

—  Tu tik tiešām esi gudrs dzīvnieks, Jiha.

Zirgēzelīte apjukusi pašūpoja savas garās ausis.