Bezgalīgais stāsts

—   Šausmas! Šausmas!— izmisuma čuksti izskanēja cauri ielejai. — Tagad mūsu pretīgums ir kļuvis redzams! Šausmas! Šausmas! Kam pieder tās acis, kas mūs ieraudzījušas? Šausmas! Šausmas, ka mums pašiem uz sevi jāskatās! Lai arī kas tu būtu, cietsirdīgais iebrucēj, esi žēlīgs un apžēlojies, nespīdini uz mums šo gaismu!

Bastiāns piecēlās.

—   Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss,— viņš sacīja.— Un kas esat jūs?

—   Mēs esam aharaji,— atskanēja atbilde,— aharaji, aharaji! Mēs esam Fantāzijas paši nelaimīgākie radījumi!

Bastiāns klusēja, apjucis skatīdamies uz Atreju, kas tagad tāpat piecēlās un pienāca viņam blakus.

—   Tad jūs esat tie,— viņš vaicāja,— kas uzbūvējuši Fantāzijas skaistāko pilsētu Amargāntu?

—   Tā ir, ak,— būtnes sauca,— tikai izdzēs šo gaismu un neskaties uz mums! Esi žēlīgs!

—   Un jūs esat pieraudājuši asaru ezeru Murhu?

—   Kungs,— aharaji vaidēja,— tā ir, kā tu saki. Taču mēs nomir­sim aiz kauna un šausmām paši par sevi, ja tu mums joprojām liksi stāvēt savā gaismā. Kāpēc tu tik nežēlīgi pavairo mūsu mokas? Ak, mēs neesam nodarījuši tev neko pāri, un nevienu mēs nekad neesam ar savu izskatu apvainojuši.

Bastiāns atkal iebāza Altsahīru kabatā, un visapkārt kļuva tumšs, ka vai acī durams.

—   Paldies!— šņukstošās balsis sauca.— Paldies par tavu žēlastību un žēlsirdību, kungs!

—   Es gribētu ar jums parunāties,— Bastiāns sacīja,— es grību jums palīdzēt.

Viņam gandrīz vai metās nelabi no pretīguma un līdzjūtības pret šiem izmisuma radījumiem. Bastiānam bija skaidrs, ka tie ir tie radījumi, par kuriem viņš bija stāstījis savā stāstā par Amargāntas rašanos, taču, kā ik katru reizi, arī tagad viņš nebija gluži drošs, vai tie bijuši kopš visiem laikiem vai arī ir tikai viņa iedomu radīti. Un, ja ir tā, ka viņš tos radījis, tad uz viņu tomēr gulstas atbildība par visām šīm ciešanām.

Taču, lai būtu kā būdams, Bastiāns bija nolēmis šo nelaimi tā neatstāt.

—   Ak,— žēlabainās balsis vaidēja,— kurš mums var palīdzēt?

—   Es,— Bastiāns iesaucās,— man kaklā ir AURINS.

Tagad pēkšņi iestājās klusums. Raudāšana aprima pavisam.

—   Kur jūs tik piepeši uzradāties?— Bastiāns tumsā vaicāja.

—   Mēs dzīvojam zemes bezgaismas dzīlēs,— pretī skanēja čuksti kā daudzbalsu koris,— lai slēptu mūsu izskatu no saules. Tur mēs nemitīgi raudam par savu eksistenci un skalojam ar savām asarām nesaēdināmo sudrabu no pirmatnējā ieža, no kura mēs aužam to pinumu, ko tu redzēji. Tikai vistumšākajās naktīs mēs uzdrošināmies iznākt virszemē, un šīs alas ir mūsu izeja. Šeit augša mes sastipnnam kopā to, ko apakšā esam sagatavojuši. Un tieši šī nakts bija pietiekami tumša, lai mēs paši sevi neredzētu. Tāpēc mēs esam šeit. Ar savu darbu mēs mēģinām mazināt to pretīgumu, ko nesam pasaulei, un tas mums dod kaut nelielu mierinājumu.

—   Bet jūs taču neko nevarat darīt, ka esat tādi!— Bastiāns sacīja.

—   Ak, ir visādas vainas,— aharaji atbildēja,— cits vainojams par kādu nodarījumu, cits — par kādu domu, mūsu vaina ir tā, ka mēs esam.

—   Kā es jums varētu palīdzēt?— Bastiāns vaicāja, aiz līdzjūtības gandrīz vai raudādams.

—   Ak, lielais labdari, kas nēsā AURINU un kam ir vara mūs atpestīt,— aharaji sauca,— mēs lūdzam tev tikai vienu: piešķir mums citu izskatu!

—   To es izdarīšu, esiet gluži mierīgas, jūs, nabaga radībiņas!— Bas­tiāns sacīja.— Es vēlos, lai jūs tagad iemigtu, un, rit no rīta agri pamodušās, jūs izlīdīsiet no sava apvalka un būsiet tauriņi. Jums jābūt raibiem un jautriem, jums jāsmejas vienā laidā un jābūt dzīvespriecī­giem! Kopš rītdienas jūs sauksieties nevis aharaji, vienmēr raudošie, bet gan šlamufas, vienmēr smejošās!

Bastiāns klausījās tumsā, taču nekas vairs nebija dzirdams.

—   Viņi jau ir aizmiguši,— Atrejs čukstēja.

Abi draugi atgriezās alā, Hīsbalda, Hīdorna un Hikriona kungi joprojām klusītiņām krāca, neko nemanījuši no visa šā notikuma.

Bastiāns apgūlās.

Viņš bija ārkārtīgi apmierināts ar sevi.

Drīz visa Fantāzija uzzinās par šo labo darbu, kuru viņš nupat paveicis. Un tā patiešām bijusi pašaizliedzīga rīcība, jo neviens nevarēja apgalvot, ka viņš, to darīdams, būtu vēlējies iegūt sev kādu labumu. Slava par viņa labsirdību atmirdzēs visā spožumā.

—   Ko tu par to saki, Atrej?— viņš čukstēja.

Atrejs brīdi klusēja, pirms atbildēja:

—   Gribētos zināt, cik tev tas būs maksājis?

Tikai mazlietiņ vēlāk, kad Atrejs jau gulēja, Bastiāns aptvēra, ka draugs domājis par aizmiršanu un ne jau par Bastiāna pašaizliedzību. Taču tālāk viņš vairs galvu nelauzīja un iemiga, prieka nojautu pārņemts.

Nākamajā rītā Bastiānu pamodināja triju bruņinieku trokšņainie izbrīna saucieni:

—   Paskaties tikai! … Ak debestiņ, tur smejas pat mans vecais kleperis!

Bastiāns redzēja, ka viņi stāv alas ieejā un arī Atrejs ir blakus. Viņš bija vienīgais, kas nesmējās.

Bastiāns piecēlās un piegāja pie pārējiem.