Bezgalīgais stāsts

Tūliņ otrajā dienā, kopš aizgājuši no Amargāntas viņi mežos ap asaru ezeru bija manījuši skaidras pūķa Smerga pēdas. Daļa koku, kas šeit auga, bija pārakmeņojusies. Acīmredzot nezvērs bija šeit nolaidies

15—103094 lejā un pieskāries kokiem ar savas rīkles ledusauksto uguni. Viegli bija sazīmējami viņa lielo siseņa kāju nospiedumi. Atrejs, būdams lietpratējs šajā ziņā, bija atradis vēl citas pēdas, proti, tās, kuras bija ieminis varoņa Hinreka zirgs. Tātad Hinreks bija pūķim uz pēdām.

— īpaši apmierināts es par to neesmu,— Fuhūrs puspajokam bija izmetis, izvalbīdams rubīn sārtās acis,— jo vai nu Smergs ir briesmo­nis, vai ne, viņš tomēr man ir — kaut arī ļoti tāls — radinieks.

Ceļinieki bija nevis sekojuši varoņa Hinreka pēdām, bet gan devušies citā virzienā, jo viņu mērķis taču bija sameklēt Bastiāna mājupceļu.

Tagad Bastiāns pūlējās atcerēties, kā viņš patiesībā bija izgudrojis varonim Hinrekam pūķi. Protams, varonim Hinrekam bija vajadzīgs kaut kas tāds, lai varētu sevi pierādīt un doties pret kādu cīniņā. Taču nebūt nebija sacīts, ka viņš uzvarēs. Bet ja nu Smergs viņu nogalina? Un bez tam arī princese Oglamāra tagad bija briesmās. Zināms, nevar noliegt viņas milzīgo augstprātību, bet vai tāpēc Bastiānam bijušas tiesības iegrūst viņu tādā nelaimē? Un, neraugo­ties uz visu to, kas zina, ko Smergs vēl citu var pastrādāt Fantāzijā. Bastiāns, daudz nedomādams, bija radījis neparedzamas briesmas, kas tagad turpina pastāvēt bez viņa un varbūt nesīs neizsakāmu postu daudziem nevainīgajiem. Mēness meitiņa, to viņš zināja, savā valstībā nešķiroja ļauno un labo, skaisto un atbaidošo. Viņasprāt, Fantāzijā ikviens radījums bija vienlīdz svarīgs un attaisnojams. Bet Bastiāns — vai viņš drīkstēja tāpat izturēties kā valdniece? Un galvenais — vai viņš to vispār gribēja?

Nē, Bastiāns sacīja pats sev, viņš nebūt negrib iekļūt Fantāzijas vēsturē kā briesmoņu un nezvēru radītājs. Būtu daudz skaistāk, ja' viņš kļūtu slavens ar savu labsirdību un nesavtību, ja viņš visiem būtu par gaišu piemēru, ja viņu sauktu par «labo cilvēku» vai arī viņš tiktu godāts par «lielo labdari». Jā, tas bija tas, ko viņš vēlējās.

Zeme pa to laiku bija kļuvusi klinšaina, un Atrejs, Fuhūra mugurā atgriezies no kārtējā izlūklidojuma, ziņoja, ka nedaudz jūdžu attā­lumā esot saskatījis kādu mazu katlam līdzīgu ieplaku, kas esot samērā labs aizsargs pret vēju. Ja acis viņu neviļ, tur esot pat vairākas alas, kurās varot afrast patvērumu no lietus un sniega.

Bija jau vēla pēcpusdiena un pēdējais laiks sameklēt piemērotu nakts apmetnes vietu. Tāpēc visi priecājās par Atreja ziņu un steidzināja savus jājamos dzīvniekus. Ceļš turpinājās kādas ielejas dibenā, ko ieskāva arvien augstākas klintis,— varbūt tā bija izžuvu­

šas upes gultne. Apmēram pēc divām stundām ieplaka bija sasniegta, un patiesi — tās sienās bija vairākas alas. Ceļinieki izvēlējās pašu plašāko un, cik nu tas bija iespējams, ērti iekārtojās. Trīs kungi tuvākajā apkārtnē sameklēja nokaltušus žagarus un vētras nolauztus zarus, un drīz vien alā dega varens ugunskurs. Slapjie mēteļi tika izlikti žāvēšanai, zirgi un zirgēzelīte ievesti iekšā un nosegloti, un pat Fuhūrs, kas parasti deva priekšroku nakšņošanai zem klajas debess, saritinājās alas dziļumā. Patiesībā vieta nebūt nebija neomulīga.

Kamēr sīkstais Hīdrons uzdūra uz sava garā zobena lielu gaļas gabalu un mēģināja to ugunī apcepināt, bet visi pārējie gaidu pilni viņu vēroja, Atrejs pagriezās pret Bastiānu un lūdza:

—   Pastāsti mums kaut ko vairāk par Kris Tu!

—   Par ko?— Bastiāns nesaprašanā vaicāja.

—   Par savu draudzeni Kris Tu, mazo meitenīti, kurai tu stāstīji savus stāstus.

—    Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tāds vārds,— Bas­tiāns atbildēja,— un kā tev ienāca prātā, ka es viņai esmu stāstījis stāstus?

Atrejs atkal vērās viņā domīgu skatienu.

—   Savā pasaulē,— viņš lēnām sacīja,— tu taču esi stāstījis daudz stāstu — viņai un arī pats sev.

—   Kā tu to zini, Atrej?

—   Tu to teici Amargāntā. Un tu arī sacīji, ka tevi par to bieži izsmējuši.

Bastiāns stīvi lūkojās ugunī.

—   Tā ir taisnība,— viņš murmināja,— es to sacīju. Taču es nezinu, kāpēc. Es to nevaru atcerēties.

Viņam pašam tas šķita dīvaini.

Atrejs pārmija skatienus ar Fuhūru un nopietni pamāja — tā, it kā viņi abi būtu kaut ko runājuši, kas tagad apstiprinājies. Taču viņš neko vairāk neteica. Acīmredzot viņš šo trīs kungu priekšā negribēja par to runāt.

—  Gaļa ir gatava,— Hīdorns paziņoja.

Viņš nogrieza ar nazi katram pa gabalam, un visi ēda. To, ka tā būtu gatava, pie labākās gribas būtu bijis grūti apgalvot — no ārpuses tā bija mazliet pārogļojusies, bet iekšā jēla —, taču šajos apstākļos būtu nepiedienīgi būt izvēlīgam.

Bridi visi košļāja, tad Atrejs lūdza vēlreiz:

—   Izstāsti, kā tu pie mums nonāci!

—   To taču tu zini,— Bastiāns atbildēja,— tu mani atvedi pie Bērnišķās ķeizarienes.

—    Es domāju — pirms tam,— Atrejs sacīja,— tavā pasaulē, kur tu tur biji un kā viss notika?