Bezgalīgais stāsts

Un tagad Bastiāns izstāstīja, kā viņš nozadzis Koreandera kungam grāmatu, kā aizmucis ar to uz skolas noliktavu un tur sācis lasīt. Kad Bastiāns gribēja stāstīt par Atreja Lielo meklējumu, Atrejs mājot deva zīmi, lai nestāsta. Viņu, šķiet, nemaz neinteresēja tas, ko Bastiāns par viņu lasījis. Toties Atrejs vēlējās sīkāk uzzināt par to, kā un kāpēc Bastiāns iegriezies pie Koreandera, un par viņa bēgšanu uz skolas noliktavu.

Bastiāns saspringti domāja, taču neko vairs nespēja atminēties. Visu, kam ar to bija sakars,— savas bailes, savu resnumu, vārgumu un jūtīgumu — viņš bija aizmirsis. Atmiņas bija fragmentāras, un šie fragmenti likās tik tāli un neskaidri, it kā tam visam būtu saistība nevis ar viņu pašu, bet ar kādu citu.

Atrejs mēģināja no viņa izvilināt citas atmiņas, un Bastiāns stāstīja par laikiem, kad bija vēl dzīva viņa māte, par tēvu, par savām mājām, par skolu un viņa pilsētu — ko nu viņš vēl zināja.

Trīs kungi jau bija iemiguši, un Bastiāns joprojām stāstīja. Viņš brīnījās, ka Atrejam ir tik liela interese par visikdienišķāko. Varbūt tieši šās ieinteresētības dēļ, ar kuru Atrejs klausījās, viņam pašam visparastākās un ikdienišķākās lietas mazpamazām nelikās vairs tik ikdienišķas, toties šķita, ka tajās visās būtu kāds noslēpums, kuru viņš tikai nekad nav pamanījis.

Beidzot Bastiāna atmiņu krājumi bija izsmelti, viņam vairs nenāca prātā nekas tāds, ko vēl varētu stāstīt. Bija jau vēla nakts, uguns izdegusi. Trīs kungi klusi šņāca. Atrejs sēdēja nekustīgu seju un likās iegrimis pārdomās.

Bastiāns apgūlās, ieritinājās sudraba mētelī un grasījās jau iemigt, kad Atrejs klasi sacīja:

—   Tas ir saistīts ar AURINU.

Bastiāns atbalstīja galvu uz vienas rokas un miegaini paskatījās uz draugu.

—   Ko tu ar to gribi sacīt?

—  «Rota»,— Atrejs turpināja, it kā runādams pats sev,— uz mums iedarbojas citādi nekā uz cilvēkbērnu.

—   Kā tev tas ienāca prātā?

—   Zīme tev dod lielu varu, tā izpilda visas tavas vēlmes, taču vienlaikus tā tev kaut ko atņem: atmiņas par tavu pasauli.

Bastiāns domāja. Viņš nejuta, ka viņam kaut kā trūktu.

—   Graogramāns sacīja, man esot jāiet vēlmju ceļš, ja gribu atrast savu Patieso vēlēšanos. Un to saka uzraksts uz AURINA. Bet tam nolūkam man jāejot no vienas vēlēšanās uz nākamo. Nevienai es nevarot pārlēkt pāri. Citādi es Fantāzijā vispār netikšot tālāk uz priekšu, viņš sacīja. Tāpēc man ir vajadzīga dārglieta.

—   Jā,— Atrejs piekrita,— tā dod tev ceļu un vienlaikus atņem mērķi.

—   Nekas,— Bastiāns bezrūpīgi sacīja,— gan jau Mēness meitiņa zināja, ko dara, dodama man zīmi. Tu veltī uztraucies, Atrej. Lai nu kā, AURINS nav nekādas lamatas.

—   Nē,— Atrejs murmināja,— to es arī nedomāju.

Un pēc brītiņa piebilda:

—   Katrā ziņā ir labi, ka esam sākuši meklēt ceļu uz tavu pasauli. Mēs taču to darām, vai ne?

—  Jā, jā,— Bastiāns atbildēja, pa pusei jau aizmidzis.

Nakts vidū viņš pamodās no kādas savādas skaņas, kuru nespēja izskaidrot. Uguns bija izdzisusi, visapkārt pletās pilnīga tumsa. Tad viņš sajuta uz sava pleca Atreja roku un izdzirdēja draugu čukstam:

—   Kas tas ir?

—   Es arī nezinu,— viņš čukstus atbildēja.

Viņi aizrāpoja līdz ieejai alā, no kurienes nāca troksnis, un vēl uzmanīgāk ieklausījās.

Šī skaņa atgādināja apslāpētus šņukstus un raudas no neskaitā­mām rīklēm. Taču tai nebija nekā cilvēciska un nebija arī nekādas līdzības ar dzīvnieciskām gaudām. Tā bija kā vispārēja šalkoņa, kas reizēm uzviļņoja kā elsas, kā sakults vilnis un tad atkal noplaka, lai pēc laika no jauna paceltos. Tā bija visbēdīgākā skaņa, kādu Bastiāns jelkad dzirdējis.

—  Ja varētu vismaz kaut ko redzēt!— Atrejs čukstēja.

—   Pagaidi!— Bastiāns atbildēja.— Man taču ir Altsahīrs.

Viņš izvilka zaigojošo akmeni no kabatas un pacēla to virs galvas. Gaisma bija maiga kā sveces gaisma un apspīdēja katlam līdzīgo ieleju ļoti vārgi, taču šās vājās gaismiņas pietika, lai pavērtu abiem draugiem skatu, kuru redzot no riebuma uzmetās zosāda.

Visa katlam līdzīgā ieleja bija pilna bezveida tārpu, kuri bija rokas garumā un kuru āda šķita kā netīras, sadriskātas lupatas un skrandas. Cauri krokām tie reizēm izbāza kaut ko līdzīgu gļotainiem locekļiem, kas izskatījās pēc polipu taustekļiem. Ķermeņa vienā galā no lupatu apakšas brīžam raudzījās divas acis, acis bez plakstiņiem, no tām pastāvīgi tecēja asaras. Viņi paši un visa ieleja mirka asarās.

Mirklī, kad tārpus skāra Altsahīra gaisma, viņi sastinga, un tā kļuva redzams, ar ko viņi tieši nupat bija nodarbojušies. Neglīteņu vidū pacēlās vissmalkākā sudraba pinuma tornis — skaistāks un dārgāks par visām celtnēm, ko Bastiāns bija redzējis Amargāntā. Daudzas no tārpveidīgajām būtnēm acīmredzot bija grasījušās rāpties šajā tornī un turpināt tā būvi no atsevišķām daļām. Turpretī tagad visas bija nekustīgas un stingi raudzījās Altsahīra gaismā.