Bezgalīgais stāsts

Katlam līdzīgajā ielejā kūleņoja un plivinājās

Bastiāns izskrēja laukā.

—   Ei, jūs tur!— viņš uzkliedza.— Tūliņ izbeidziet! To jūs nedrīk­stat darīt!

Būtnes nomierinājās un visas skatījās uz viņu lejā.

Kāda no pašas augšas vaicāja:

—   Ko viņš sacīja?

Un kāda cita no apakšas uz augšu atbildēja:

—   Tas tur apgalvo, ka mēs nedrīkstot to darīt.

—   Kāpēc viņš saka, ka mēs nedrīkstam to darīt?— jautāja trešā.

—   Tāpēc, ka nedrīkstat!— Bastiāns uzkliedza.— Jūs taču nevarat ņemt un visu izpostīt!

—   Tas tur saka, mēs nevarot visu izpostīt,— pirmā klauniskā kode darīja zināmu pārējām.

—    Kā nu ne, varam gan,— atbildēja kāda cita un nolauza lielu gabalu no torņa.

Pirmā atkal sauca lejā Bastiānam, turklāt lēkādama gluži kā sajukusi:

—   Kā nu ne, varam gan!

Tornis šūpojās un aizdomīgi nokrakšķēja.

—    Ko jūs darāt?— Bastiāns iekliedzās dusmīgs un izbijies, taču nezināja, kā lai tagad izturas, jo šīs būtnes patiešām bija ļoti jocīgas.

—   Tas tur,— pirmā kode atkal pievērsās savām biedrenēm, — vaicā, ko mēs darām.

—   Ko tad mēs darām?— gribēja zināt kāda cita.

—   Mēs dzenam jokus,— paskaidroja trešā.

Un visi šajā apkārtnē sāka mežonīgi smiet un sprauslāt.

—    Mēs dzenam jokus!— pirmā kode uzsauca Bastiānam lejā, teju, teju vai aizrīdamās no smiekliem.

—    Bet tornis sabruks, ja jūs nebeigsiet!— Bastiāns kliedza.

—    Tas tur domā, ka tornis sabrukšot,— pirmā kode paziņoja pārējām.

—   Nu un tad?— sacīja cita.

Un pirmā sauca uz leju:

—   Nu un tad?

Bastiāns gluži vai zaudēja valodu, un, pirms viņš vēl bija atradis piemērotu atbildi, visas klauniskās kodes, kas karinājās pie torņa, pēkšņi uzsāka gaisā kaut ko līdzīgu riņķadejai, turklāt nevis sadevu­šās rokās, bet daļēji ieķērušās cita citai kājās, daļēji apkaklēs, dažas virpuļoja, stāvēdamas uz galvas, un visas bļaustījās un smējās.

Tas, ko spārnotās radības tur demonstrēja, izskatījās tik ļoti komiski un jautri, ka Bastiānam pret savu gribu paspruka smiekls.

—   Bet jūs to nedrīkstat!— viņš sauca.— Tas ir aharaju darbs!

—   Tas tur,— atkal pirmā klauniskā kode pievērsās savām biedre­nēm,— saka, mēs to nedrīkstot.

—   Mēs drīkstam visu,— iesaucās kāda cita un apmeta gaisā kūleni,— mēs drīkstam visu, kas mums nav aizliegts. Un kas mums var kaut ko aizliegt? Mēs esam šlamufas!

—   Kas mums var kaut ko aizliegt?— visas klauniskās kodes auroja korī.— Mēs esam šlamufas!

—   Es!— Bastiāns atbildēja.

—   Tas tur,— pirmā kode sacīja pārējām,— saka «es».

—   Kā tā — tu?— pārējās vaicāja.— Tu mums vispār neko nevari teikt.

—   Ne jau es!— pirmā paskaidroja.— Tas tur saka «viņš».

—   Kāpēc tas tur saka «viņš»?— gribēja zināt pārējās.— Un kam viņš vispār saka «viņš» ?

—   Kam tu saki «viņš»?— pirmā kode sauca lejup.

—   Es neteicu «viņš»,— Bastiāns kliedza uz augšu, pa pusei sadusmots, pa pusei smiedamies.— Es saku, ka es jums aizliedzu demolēt torni.

—  Viņš mums aizliedz demolēt torni,— pirmā kode paskaidroja pārējām.

—   Kurš?— vaicāja kāda no jauna klāt pienākusi.

—   Tas tur,— atbildēja pārējās.

Un no jauna pienākusī sacīja:

—   Es to tur nepazīstu. Kas tas tāds vispār ir?

Pirmā sauca:

—   Ei, tu tur, kas tu vispār tāds esi?

—   Es neesmu nekāds «tas tur»!—Bastiāns kliedza, jau ne pa jokam noskaities.— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss un pārvērtu jūs par šlamufām, lai jūs vairs neraudātu un negaustos. Vēl šonakt jūs bijāt nelaimīgie aharaji. Savam labdarim jūs varētu izrādīt arī mazliet vairāk cieņas!

Visas klauniskās kodes vienlaikus izbeidza lēkāt un dejot un pavērsa savus skatienus pret Bastiānu. Pēkšņi visiem aizrāvās elpa, iestājās klusums. ^

—   Ko tas tur sacīja?— čukstēja kāda kode, kas sēdēja attālāk, bet blakussēdošā iesita viņai pa platmali, un tā viņai noslīdēja pār acīm un ausīm. Visi pārējie sacīja: «Css! »

—   Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un pavisam lēnām un sīki atkārtot?— pirmā kode lūdza uzsvērti pieklājīgi.

—   Es esmu jūsu labdaris!— Bastiāns kliedza.

Pēc tā klaunisko kožu vidū izcēlās gluži vai smieklīgs satraukums, viena to pasacīja tālāk pārējām, un beigu beigās visas neskaitāmās radības, kas līdz šim bija izklīdušas pa visu katlam līdzīgo ieplaku, ķepurojās un plivinājās kamolā ap Bastiānu, turklāt cita citai kliegdama ausī:

—   Vai jūs to dzirdējāt? Vai jūs to sapratāt? Viņš ir mūsu plabdrapis! Viņu sauc Nastibans Baltuksis! Nē, viņu sauc Buksiāns Plapdarbis! Blēņas, viņu sauc Saratets Buksilabs! Nē, Baldriāns Hikss! Šlukss! Babeltrans Totvelers! Nikss! Flakss! Trikss!

Šķita, ka visas no sajūsmas bija zaudējušas sajēgu. Cita citai purināja roku, sveicinot cilāja platmales un sita cita citai pa plecu un vēderu, tā ka sacēlās lieli putekļu mākoņi.

—   Esam gan mēs laimes lutekles!— viņas kliedza.— Lai dzīvo mūsu Buksdaris San sibārs Bastelabs!

Un, joprojām kliegdams un smiedamies, viss milzīgais bars izklīda gaisā un aizvirpuļoja prom. Troksnis izskanēja tālumā.

Bastiāns stāvēja un lāgus pat vairs nezināja, kā viņu īsti sauc.

Turklāt zēnā radās šaubas, vai viņš patiešām ir izdarījis kaut ko labu.