Bezgalīgais stāsts

XXIV.Apburtais loks

Pasauli vel klaja tumša mākoņu sega, kurai cauri lauzas ieslīpi saulstari, kad viņi devās ceļā. Lietus un vējš beidzot bija mitējies, divas vai trīs reizes jātnieki vēl priekšpusdienā bija nonākuši īsās, spēcīgās lietavās, taču tad laiks manāmi uzlabojās. Kļuva ievērojami siltāks.

Triju jātnieku noskaņojums bija itin nebēdnīgs, viņi draiskojās un smējās, un dzina cits ar citu visvisādus jokus. Vien Bastiāns jāja uz savas zirgēzelītes priekšgalā kluss un noslēgts. Trīs kungi, protams, izjuta pārlieku lielu cieņu pret viņu, lai zēnu traucētu viņa domās.

Zeme, pa kuru viņi jāja, joprojām bija tā pati klinšainā plakan­kalne, kura likās esam bezgalīga. Vienīgi koku kļuva mazpamazām vairāk un tie bija augstāki.

Atrejs, kurš pēc ieraduma izlidoja ar Fuhūru tālu uz priekšu un izlūkoja apvidu arī uz citām pusēm, jau sākot ceļu, bija pamanījis Bastiāna domīgo noskaņojumu. Viņš jautāja laimes pūķim, kā lai uzjautrina draugu. Fuhūrs izvalbīja rubīnsārtās acu bumbas un sacīja:

—   Tas ir gluži vienkārši — vai tad viņš jau vienmēr nav gribējis jāt manā mugurā?

Kad nelielā ceļinieku grupa pēc maza brītiņa nogriezās ap kādu klinšu stūri, to sagaidīja Atrejs un laimes pūķis. Abi bija omulīgi apgūlušies saulē un blisināja acis atnākošajiem pretī.

Bastiāns pieturēja zirgēzelīti un aplūkoja viņus.

—  Vai jūs esat noguruši?— viņš jautāja.

—    It nemaz,— Atrejs atbildēja,— es tikai gribēju tev vaicāt, vai tu man neļautu kādu laiku pajāt uz Jihas. Es vēl nekad neesmu jājis uz zirgēzelītes. Tam jābūt pasakaini, jo tu, šķiet, nemaz nenogursti. Tu varētu arī man šo izpriecu reiz atvēlēt, Bastiān. Es tev tikām aizdotu savu veco Fuhūru.

Bastiāna vaigi pietvīka aiz sajūsmas.

—   Vai tā ir taisnība, Fuhūr?— viņš vaicāja.— Vai tu mani panesīsi?

—   Ar lielāko prieku, varenais sultān!— laimes pūķis nodimdi- nāja un pamirkšķināja ar vienu aci.— Kāp man mugurā un turies stingri!

Bastiāns nolēca no zirgēzelītes un vienā ņēmienā bija Fuhūram mugurā. Viņš ieķērās sudrabbaltajās krēpēs, un pūķis pacēlās gaisā.

Bastiāns vēl labi atcerējās jājienu Graogramāna mugurā cauri krāsu tuksnesim. Taču jājiens uz balta laimes'pūķa bija gluži kas cits. Ja traukšanās uz varenā ugunslauvas bija kā skurbs kliedziens, tad šī lokanā pūķa ķermeņa vijīgās augšup lejup kustības līdzinājās dzies­mai — te liegai un maigai, te varenai un dimdošai. It īpaši, kad Fuhūrs meta savas zibensātrās cilpas, kurās viņa baltās krēpes, bārda ap purnu un garās bārkstis pie ķetnām plīvoja kā baltas liesmas, lidojums atgādināja dziesmu, ko dzied debesu plašumi. Bastiāna sudrabmētelis plandījās vējā nopakaļ un mirguļoja saules gaismā kā tūkstoš dzirksteļu pēdas.

Pret pusdienlaiku viņi nosēdās pie citiem, kas tikmēr uz kādas saules apspīdētas klinšu plakankalnes, pa kuru urdza strautiņš, bija uzslējuši apmetni. Virs uguns jau kūpēja katls ar zupu, pie tās bija plācenis. Zirgi un zirgēzelīte pļavā nomaļus ganījās.

Ieturējuši maltīti, trīs kungi nolēma doties medībās. Ēdienu krājumi gāja uz beigām, pirmām kārtām gaļa. Ceļā viņi bija dzirdējuši mežiņā kliedzam fazānus. Un šķita, ka zaķiem arī jābūt. Kungi vaicāja Atrejam, vai viņš negrib nākt līdzi, jo viņam taču kā zaļādainim vajagot būt kaislīgam medniekam. Atrejs pateicās par uzaicinājumu, tomēr noraidīja to. Tā trīs kungi paņēma savus spēcīgos stopus, uzsprādzēja sev uz muguras bultu makstis ar bultām un devās uz tuvējo mežiņu.

Atrejs, Fuhūrs un Bastiāns palika vieni.

Pēc īsa klusuma brīža Atrejs ierosināja:

—    Kā būtu, Bastiān, ja tu mums atkal mazliet pastāstītu par savu pasauli ?

—   Kas jūs interesētu?— Bastiāns vaicāja.

—   Kā tu domā, Fuhūr?— Atrejs uzrunāja laimes pūķi.

—   Es labprāt dzirdētu kaut ko par bērniem no tavas skolas,— tas atbildēja.

—   Kādiem bērniem?— Bastiāns brīnījās.

—   Par tiem, kas tevi izzoboja,— Fuhūrs paskaidroja.

—    Bērni, kas mani izzobojuši?— Bastiāns atkārtoja vēl izbrinī- tāks.— Es neko nezinu par bērniem — un pilnīgi droši, ka neviens nebūtu atļāvies mani izzobot.

^ — Bet to, ka tu esi gājis skolā,— Atrejs iemeta starpā,— to taču tu vēl atceries?

—  Jā,— Bastiāns sacīja,— es atceros skolu, taisnība gan.

Atrejs un Fuhūrs pārmija skatienus.

—   No tā es baidījos,— Atrejs nomurmināja.

—   No kā?

—   Tu atkal jau esi pazaudējis daļu no savām atmiņām,— Atrejs nopietni atbildēja,— šoreiz tāpēc, ka pārvērti aharajus par šlamufām. Tev to nevajadzēja darīt.

—   Bastiān Baltazar Buks,— tagad ierunājās laimes pūķis, un viņa balss skanēja gandrīz vai svinīgi,— ja tu cieni manu padomu, tad tuq->māk neizlieto vairs to varu, ko tev dod AURINS. Citādi tev draud briesmas, ka tu aizmirsīsi savas pēdējās atmiņas,— kā tad tu nonāksi atpakaļ tur, no kurienes esi ieradies?

—   Patiesībā,— Bastiāns pēc nelielas apdomāšanās atzinās,— es nemaz nevēlos turp atgriezties.

—   Bet tev tas jādara!— Atrejs iztrūcies sauca.— Tev jāatgriežas un jāmēģina glābt savu pasauli, lai cilvēki atkal nāktu pie mums uz Fantāziju. Citādi Fantāzijai agrāk vai vēlāk kārtējo reizi draudēs iznīcība un viss būs bijis velti!