Bezgalīgais stāsts

—   Vai tu zini, kādā virzienā mēs patiesībā līdz šim esam devušies?

—   Nē,— Bastiāns atzinās,— vai tu to zini?

Jiha pamāja.

—   Līdz šim mēs visu laiku esam devušies uz Fantāzijas vidu. Tas bija mūsu virziens.

—   Uz Ziloņkaula torni?

—  Jā, kungs. Un mēs labi tikām uz priekšu, kamēr mēs šo virzienu ieturējām.

—  Tas nevar būt,— Bastiāns šaubījās,— Atrejs to būtu pamanījis un Fuhūrs visupirms. Taču viņi abi par to neko nezina.

—    Mēs, zirgēzeļi,— Jiha sacīja,— esam vientiesīgi radījumi un nedrīkstam sevi salīdzināt ar laimes pūķiem. Taču ir tādas spējas, kungs, ar kurām esam apveltīti arī mēs. Un viena no tām izsenis ir bijusi spēja noteikt virzienu. Tā mums ir iedzimta. Mēs nekad nekļūdāmies. Tāpēc es biju pārliecināta, ka tu gribēji tikt pie Bērnišķās ķeizarienes.

—    Pie Mēness meitiņas . . .— Bastiāns murmināja,— jā, es gri­bētu viņu atkal satikt. Viņa pateiks, kas man jādara.

Tad zēns noglaudīja zirgēzelītes mīksto purnu un pačukstēja:

—   Paldies, Jiha, paldies!

XXV.Jauna vēlēšanās

Rīta agruma, austot jaunai dienai, Atrejs paaicināja Bastianu malā.

— Paklausies, Bastiān, Fuhūram un man — mums jāatvainojas tavā priekšā. Padoms, kuru mēs tev devām, bija labi domāts — taču muļķīgs. Kopš tu esi to uzklausījis, mēs vairs netiekam tālāk. Fuhūrs un es — mēs šonakt ilgi par to runājām. Tu netiksi no šejienes prom, un mēs līdz ar tevi, kamēr tu atkal kaut ko nevēlēsies. Tu nenovēršami vēl vairāk aizmirsīsi, taču nekas cits neatliek. Mēs varam tikai cerēt, ka tu tomēr laikus atradīsi atpakaļceļu. Ja mēs paliksim

šeit, tev tikpat nekas nebūs līdzēts. Tev ir jāizmanto AURINA vara un jāatrod tava nākamā vēlēšanās.

—  Jā,— Bastiāns sacīja,— Jiha man teica to pašu. Un es jau arī to zinu — savu nākamo vēlēšanos. Nāc līdzi, jo gribu, lai visi to dzird.

Viņi atgriezās pie pārējiem.

—   Draugi,— Bastiāns skaļi sacīja,— līdz šim mēs esam velti meklējuši ceļu, kas mani aizvestu atpakaļ manā pasaulē. Es baidos, ka, tā turpinādami, mēs to nekad neatradīsim. Tāpēc es esmu nolēmis uzmeklēt vienīgo personu, kas man varētu šajā sakarā palīdzēt. Tā ir Bērnišķā ķeizariene. Kopš šodienas mūsu ceļa mērķis ir Ziloņkaula tornis.

—   Urrā!— visi trīs kungi kliedza vienā mutē.

Taču Fuhūra bronzas balss iedunējās pa vidu:

—   Izmet to no galvas, Bastiān Baltazar Buks! Tava vēlēšanās ir neiespējama! Vai tad tu nezini, ka vēlmju valdnieci Zeltaci var satikt tikai vienu vienīgo reizi? Tu viņu vairs neredzēsi!

Bastiāns stalti izslējās.

—   Mēness meitiņa man ir ļoti pateicīga!— viņš aizkaitināts atgādināja.— Es neticu, ka valdniece atteiksies mani pieņemt.

—   Tu vēl redzēsi, ka viņas lēmumus reizēm ir grūti aptvert,— Fu­hūrs atbildēja.

—   Tu un Atrejs,— Bastiāns sacīja, sajuzdams, kā galvā kāpj dusmas,— jūs visu laiku gribat man dot padomus. Jūs taču paši redzat, kurp mūs novedis tas, ka es paklausīju jūsu padomam. Turpmāk es pats visu izlemšu. Es jau esmu izlēmis, un pie tā mēs tagad paliekam.

Viņš dziļi ievilka elpu un mazliet nosvērtāk turpināja:

—   Bez tam jūs vienmēr spriežat pēc sevis. Bet jūs esat Fantāzijas radījumi, un es esmu cilvēks. Kāpēc jūs domājat, ka man der tas pats, kas jums? Kad Atrejs nēsāja AURINU, viņam tas bija citādi nekā man. Un kurš tad atdos Mēness meitiņai dārglietu, ja ne es? Viņu nevar satikt otru reizi, tu saki? Bet es jau esmu divas reizes ar viņu ticies. Pirmo reizi mēs redzējāmies tikai acumirkli, kad Atrejs ienāca pie viņas, un otro -reizi, kad eksplodēja lielā ola. Ar mani ir citādi nekā ar jums. Un es viņu redzēšu trešo reizi.

Visi klusēja. Kungi tāpēc, ka īstenībā nesaprata, par ko risinās šis strīds, bet Atrejs un Fuhūrs tāpēc, ka viņi patiešām bija sākuši šaubīties.

—   Jā,— Atrejs beidzot bikli piekāpās,— varbūt tev taisnība, Bas­tiān. Mēs nevaram zināt, kā Bērnišķā ķeizariene izturēsies pret tevi.

Pēc tam viņi devās ceļā un jau nedaudz stundu vēlāk, pirms vēl klāt bija dienas vidus, bija sasnieguši meža malu.

Priekšā pletās plašs, mazliet paugurains zālājs, cauri kuram aizlocījās upe. Nonākuši pie upes, viņi sekoja tās tecējumam.

Atrejs atkal, tāpat kā agrāk, aizlidoja jātnieku grupai pa priekšu un meta plašus lokus, lai izlūkotu ceļu. Taču abi bija norūpējušies un viņu lidojums nebija tik viegls kā agrāk.

Reiz, pacēlušies ļoti augstu un aizlidojuši tālu uz priekšu, viņi redzēja, ka zeme tālumā ir kā ar nazi nogriezta. Tālāk klinšu krauja veda kādā ielejā pie līdzenuma, kurš — cik tālu vien skatiens tvēra — bija apaudzis ar biezu mežu. Upe varenā ūdenskritumā gāzās tur lejā. Taču šo vietu jātnieki varēja sasniegt, agrākais, nākamajā dienā.

Viņi griezās atpakaļ.

—   Vai tu domā, Fuhūr, ka Bērnišķajai ķeizarienei ir vienalga, kas notiks ar Bastiānu?— Atrejs jautāja.

—   Kas zina,— Fuhūrs atbildēja,— viņa jau nešķiro.

—   Bet tad,— Atrejs turpināja,— viņa patiešām ir . . .

—   Neizrunā to!— Fuhūrs viņu pārtrauca.— Es zinu, ko tu domā, bet nesaki.

Atrejs brīdi klusēja, iekams teica:

—   Viņš ir mans draugs, Fuhūr. Mūsu pienākums viņam palīdzēt. Arī pret Bērnišķās ķeizarienes gribu, ja tas nepieciešams. Bet kā?