Bezgalīgais stāsts

—   Tūliņ pēc mūsu cīņas viņa lika aiznest sevi krastā kopā ar savu aidinieku. Kas zina, kur Oglamāra šobrīd atrodas? Es viņu nekad vairs neredzēšu. Kāda jēga tad man dzīvot šajā pasaulē!

—   Vai jūs nevarat viņu panākt?

—   Un tālāk?

—   Varbūt jums tomēr izdotos viņu pārliecināt.

Varonis Hinreks rūgti iesmējās.

—   Jūs nepazīstat princesi Oglamāru. Vairāk nekā desmit gadu es trenējos, lai spētu to, ko es spēju. Es atteicos no visa, kas varētu kaitēt manai miesas uzbūvei. Ar dzelzs disciplīnu es mācījos pie vislielāka­jiem paukošanas meistariem paukošanu, pie spēcīgākajiem cīksto­ņiem — visa veida cīkstēšanās cīņas, kamēr es viņus visus uzveicu. Es varu paskriet ātrāk par zirgu, uzlēkt augstāk par briedi, es varu visu vislabāk, pareizāk sakot — es to varēju līdz vakardienai. Pirms tam viņa mani ne reizes nepagodināja pat ar savu skatienu, taču tad mazpamazām auga viņas interese par mani un manām spējām. Es jau drīkstēju cerēt, ka princese izvēlēsies mani,— un tagad viss uz mūžīgiem laikiem pagalam. Kā lai es dzīvoju bez cerībām?

—   Varbūt jums gluži vienkārši nevajadzētu pievērst tik lielu vērību princesei Oglamārai,— Bastiāns ieminējās.— Ir taču arī vēl citas, kas jums tikpat labi patiktu.

—   Nē,— varonis Hinreks atbildēja,— man patīk princese Ogla­māra taisni tāpēc, ka viņa spēj apmierināties tikai ar pašu dižāko.

—   Ak tā,— Bastiāns sacīja, nezinādams padoma,— tad, protams, ir sarežģītāk. Ko tur lai iesāk? Un ja jūs mēģinātu viņai piekļūt citādā ceļā? Kā dziedātājs, piemēram, vai kā dzejnieks?

—   Es nu reiz esmu varonis,— Hinreks atbildēja mazlietiņ aizkaiti­nāts,— es negribu un nevaru apgūt nevienu citu amatu. Es esmu tāds, kāds esmu.

—  Jā,— Bastiāns attrauca,— tam es piekrītu.

Visi klusēja. Trīs kungi raidīja līdzjūtīgus skatienus uz varoni Hinreku. Viņi saprata šos pārdzīvojumus. Beidzot Hīsbalds iekrekšķē- jās un, pavērsies pret Bastiānu, klusi ieminējās:

—   Jūs, Bastiāna kungs, patiesībā viegli varētu viņam palīdzēt.

Bastiāns paraudzījās uz Atreju, taču viņš savilka atkal savu

neizdibināmo sejas izteiksmi.

—   Tādam kā varonis Hinreks,— tagad piebilda Hīdorns,— patie­šām klājas slikti, ja tuvu un tālu nav neviena nezvēra. Vai jūs saprotat?

Bastiāns joprojām vēl nesaprata.

—   Nezvēri,— Hīkrions sacīja, nobraucīdams savas neparasti mel­nās ūsas,— nu reiz ir nepieciešami, lai varonis varētu būt varonis.— To pateicis, viņš piemiedza ar aci Bastiānam.

Tagad Bastiānam beidzot atausa gaisma.

—   Paklausieties, varoni Hinrek,— viņš ierunājās,— ar ierosinā­jumu dāvāt kādai citai dāmai sirdi es gribēju pārbaudīt jūsu nelokāmību. īstenībā princesei Oglamārai jau tagad ir nepieciešama jūsu palīdzība, un nav neviena cita, kas spētu viņu glābt.

Varonis Hinreks ieklausījās.

—   Vai jūs runājat nopietni, Bastiāna kungs?

—   Pilnīgi nopietni, tūliņ jūs par to pats pārliecināsieties. Prince­sei Oglamārai pirms dažām minūtēm izdarīts uzbrukums, un viņa ir nolaupīta.

—   Kas to izdarījis?

—   Viens no visbriesmīgākajiem nezvēriem, kāds jelkad dzīvojis Fantāzijā. Tas ir pūķis Smergs. Princese tobrīd jāja pāri meža izcirtumam, kad briesmonis viņu pamanīja, metās no gaisa viņai virsū, nocēla viņu no aidinieka muguras un parāva sev līdzi.

Hinreks pielēca kājās. Viņa acis iemirdzējās un vaigi iekvēlojās. Varonis priekā sasita plaukstas. Taču tad mirdzums acīs atkal izdzisa, un viņš apsēdās.

—   Tas diemžēl nevar būt,— viņš apbēdināts pavēstīja,— tuvu un tālu vairs nav neviena pūķa.

—  Jūs aizmirstat, varoni Hinrek,— Bastiāns atgādināja,— ka es nāku no ļoti liela tāluma — no daudz lielāka, nekā jūs jelkad esat bijis.

—   Tā ir taisnība,— apstiprināja Atrejs, kurš pirmo reizi iesaistī­jās sarunā.

—   Un viņu tik tiešām nolaupījis šis nezvērs?— varonis Hinreks iesaucās, tad abas rokas piespieda pie krūtīm un nopūtās: — Ak, mana pielūgtā Oglamāra, kā tev tagad jācieš! Taču nebaidies, tavs bruņinieks tuvojas, viņš jau ir ceļā! Sakiet — kas man jādara? Kurp man jādodas? Kas tas par nezvēru?