Bezgalīgais stāsts

Vai vēl labāk būtu, ja tas, ko viņš stāstītu, pārvērstos par īstenību! Vai Graogramāns netika teicis, ka Fantāzija esot stāstu zeme un tāpēc pat sen pagājušais varot rasties no jauna, ja tas tiek pieminēts kādā stāstā?

Tad gan Atrejs ieplestu acis!

Un, iztēlodamies Atreja pārsteiguma pilno apbrīnu, Bastiāns iemiga.

Kad viņi nākamajā rītā sēdēja pils greznajā zāle pie bagātīgām brokastīm, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads sacīja:

—    Mēs esam nolēmuši mūsu viesim, Fantāzijas glābējam, un viņa draugam, kas viņu atveda pie mums, šodien sarīkot pavisam īpašus svētkus. Varbūt tu nemaz nezini, Bastiān Baltazar Buks, ka mēs, amargāntieši, pēc sensenas tradīcijas esam Fantāzijas dziesmu dziesmi­nieki un stāstu teicēji. Jau mūsu bērni no mazotnes tiek apmācīti šajā mākslā. Kad viņi paaugas, viņiem daudzus gadus jāceļo no zemes uz zemi un šis amats jāpiekopj visu labā. Tāpēc mūs visur sagaida ar cieņu un prieku. Taču mūs nomāc kāda liksta: mūsu dziesmu un stāstu krājumi — godīgi sakot — nav diez cik lieli. Un daudziem no mums šis mazumiņš jāsadala savā starpā. Taču klīst leģendas — nezinu, vai pamatoti,— ka tu savā pasaulē tāpēc esi slavens, ka spēj izgudrot stāstus. Vai tā ir?

—  Jā,— Bastiāns apstiprināja,— mani par to pat izsmēja.

Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads izbrīnā pacēla uzacis.

—    Izsmēja par to, ka tu māki stāstīt stāstus, kurus vēl nekad neviens nav dzirdējis? Neticami! No mums neviens uz to nav spējīgs, un mēs visi, es un mani līdzpilsoņi, būtu neizsakāmi pateicīgi, ja tu mums uzdāvinātu dažus jaunus stāstus. Vai tu mums palīdzēsi ar savu talantu?

—   Labprāt!— Bastiāns atbildēja.

Pēc brokastīm viņi izgāja uz Kvērkvobada pils kāpnēm, kur jau gaidīja Fuhūrs.

Laukumā tostarp bija sapulcējies liels pūlis, taču šoreiz ciemiņu, kas ieradušies pilsētā uz sacensībām, bija tikai nedaudz. Galvenokārt nāca amargāntieši paši — vīrieši, sievietes un bērni, visi stalti un zilacaini un visi greznos sudraba tērpos. Vairumam bija līdzi sudraba stīgu instrumenti — arfas, liras, ģitāras vai lautas, lai pavadītu savu uzstāšanos, jo ikviens cerēja, ka drīkstēs Bastiāna un Atreja priekšā demonstrēt savu mākslu.

Atkal bija uznesti atzveltnes krēsli, Bastiāns apsēdās vidū starp Kvērkvobadu un Atreju. Fuhūrs nostājās viņiem aizmugurē.

Tad Kvērkvobads sasita plaukstas un sacīja klusumā, kas apņēma laukumu:

—    Lielais stāstu meistars grib izpildīt mūsu vēlēšanos. Viņš mums dāvās jaunus stāstus. Tāpēc parādiet, ko jūs spējat, draugi, lai radītu viņā iedvesmu!

Visi amargāntieši uz laukuma klusēdami zemu paklanījās. Tad iznāca priekšā pirmais un sāka deklamēt. Pēc viņa nāca citi un vienmēr atkal citi. Visiem bija skaistas, skanīgas balsis, un visi veica savu uzdevumu ļoti labi.

Dziesmas, dzejoļi un stāsti, ko viņi cēla priekšā, bija dažādi — gan aizraujoši, gan jautri, gan arī bēdīgi, taču tie šeit aizņemtu pārāk daudz telpas, tāpēc atstāsim to citai reizei. Kopskaitā tie bija tikai aptuveni simt dažādi sacerējumi. Pēc tam sākās atkārtošanās. Un katrs nākamais amargāntietis, kas iznāca priekšā, nespēja izgudrot neko citu kā vien to, ko klausītājiem jau bija snieguši iepriekšējie.

Un tomēr Bastiāns kļuva arvien satrauktāks, jo ilgojās pēc mirkļa, kad pienāks viņa paša kārta. Vakarvakara vēlēšanās bija piepildījusies mats matā. Zēns ar nepacietību gaidīja, kad piepildīsies arī viss pārējais. Bastiāns iesāņus paskatījās uz Atreju, taču viņš sēdēja ar nekustīgu sejas izteiksmi un klausījās. Viņā nevarēja manīt nekādu jūtu saviļņojumu.

Beidzot sudrabsirmgalvis Kvērkvobads pārtrauca teicēju uzstāša­nos. Nopūzdamies viņš pagriezās pret Bastiānu un sacīja:

—   Es tev teicu, Bastiān Baltazar Buks, ka mūsu krājumi diemžēl ir ļoti niecīgi. Tā nav mūsu vaina, ka nav vairāk stāstu. Kā redzi, mēs darām visu, ko spējam. Vai tagad tu mums uzdāvināsi kādu no savējiem?

—   Es jums uzdāvināšu visus savus stāstus, kurus esmu izgudro­jis,— Bastiāns pavēstīja ar plašu vērienu,— jo es varu tos izgudrot no jauna neierobežotā skaitā. Daudzus no tiem es esmu stāstījis kādai mazai meitenītei, vārdā Kris Ta, tomēr vairumu tikai gan pats sev. Tātad tos vēl nezina neviens cits. Taču, ja es stāstītu katru atsevišķi, tas vilktos nedēļām un mēnešiem, un tik ilgi mēs nevaram pie jums aizkavēties. Tāpēc es jums izstāstīšu stāstu, kas ietver sevī visus citus. Tā nosaukums ir «Stāsts par Amargāntas bibliotēku», un tas ir pavisam īss.

Nedaudz apdomājies, viņš sāka uz labu laimi:

—   Sirmā senatnē Amargāntā dzīvoja sudrabsirmgalve, vārdā Kvana, kas valdīja pār pilsētu. Tajās sen aizgājušajās dienās nebija vēl asaru ezera Murhu un Amargānta vēl nebija celta no īpašā sudraba, kas spēj turēties pretim ūdeņu ārdošajai iedarbei. Tā vēl bija gluži parasta pilsēta ar akmens un koka mājām. Un tā atradās kādā ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem.