Bezgalīgais stāsts

un vedīšu viņu Jora Minrouda

tumšajās dzīlēs.

Taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi — tikai no beigām, es izstarošu simt gadu spīdumu vienā acumirklī.»

—    Neviens no mums nespēj iztulkot šo uzrakstu,— Kvērkvobads sacīja.— Neviens no mums nezina, ko nozīmē vārdi Jora Minrouds. Neviens līdz šim nav atminējis akmens vārdu, kaut arī mēs visi to atkal un atkal esam mēģinājuši. Taču mēs visi varam lietot tikai tos vārdus, kas jau ir Fantāzijā. Un, tā kā tie ir citu priekšmetu vārdi, neviens nav spējis akmenim likt spīdēt un tāpēc arī nav atvēris durvis. Vai tu spēj to atrast, Bastiān Baltazar Buks?

Iestājās dziļš, nogaidošs klusums. Visi amargāntieši un viesi aizturēja elpu.

—   Altsahīrs!— Bastiāns iesaucās.

Tajā pašā acumirklī akmens spilgti iezaigojās un izlēca no ietvara Bastiānam taisni rokā. Durvis atvērās.

Tūkstoš mēlēs izskanēja izbrīna sauciens —«ak!». Bastiāns ar mirdzošo akmeni rokā iegāja Atreja un Kvērkvobada pavadībā pa durvīm. Viņiem nopakaļ lauzās pūlis.

Lielā, apaļā telpa bija tumša, un Bastiāns augstu pacēla akmeni. Tā gaisma gan bija gaišāka par sveces liesmu, taču tās nepietika, lai telpu apgaismotu pilnībā. Bija tikai redzams, ka visgarām sienām, vairākos stāvos, stāv grāmatas un atkal grāmatas.

Tika atnesti lukturi, un drīz vien visa lielā telpa kļuva gaiša. Tagad atklājās, ka grāmatu siena visriņķī ir sadalīta daudzos dažādos nodalījumos ar virzienrāžiem. Tur, piemēram, bija rakstīts «Jautri stāsti» vai «Aizraujoši stāsti», «Nopietni stāsti» vai «īsi stāsti» un tā joprojām.

Apaļās zāles viHū uz grīdas bija liels uzraksts, ko nevarēja neievērot:

BASTIĀNA BALTAZARA BUKSA KOPOTU RAKSTU BIBLIOTĒKA

Atrejs stāvēja un lielām acīm raudzījās apkārt. Zēns bija tik ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka viņa saviļņojums lauztin lauzās uz āru. Un Bastiāns priecājās par to.

—   Vai tie visi . . .— Atrejs vaicāja, rādīdams ar pirkstu visriņķī, — vai tie visi ir stāsti, kurus tu esi izgudrojis?

—   Jā,— Bastiāns sacīja un iebāza Altsahīru kabatā. Atrejs samulsis skatījās uz viņu.

—   Tas sniedzas pāri manai saprašanai,— viņš atzinās. Amargāntieši, protams, sen jau ugunīgā dedzībā bija metušies pie grāmatām, šķirstīja tās, lasīja cits citam priekšā, daži gluži vienkārši apsēdās uz grīdas un sāka noteiktas vietas mācīties no galvas.

lNema šo vesti par lielo notikumu gan vietējie, gan viesi un zibens ātrumā izplatīja pa visu sudrabpilsētu.

XXII.Pūķis varonim

Bastiāns un Atrejs tieši izgāja no bibliotēkas, kad pretī nāca trīs kungi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns.

— Bastiāna kungs,— sacīja sarkanmatainais Hīsbalds, kas acīm­redzot bija pats veiklākais ne tikai ar zobenu, bet arī ar mēli,— mēs dzirdējām, kādas neiedomājamas spējas jūs dienā esat uzrādījis. Tāpēc gribam jums lūgt pieņemt mūs savā kalpībā un ļaut mums kopā ar jums doties jūsu pašā tālākajā ceļā. Ikviens no mums trim

ilgojas pats pēc sava stāsta. Un, kaut arī jums, bez šaubām, nav nekādas vajadzības pēc mūsu aizsardzības, tomēr jums varētu noderēt pakalpojumi, ko spēj sniegt trīs tik čakli un spējīgi bruņinieki kā mēs. Ko jūs par to sacītu?

—   Labprāt,— Bastiāns atbildēja,— par tādiem pavadoņiem ik­viens būtu lepns.

Tagad trīs kungi katrā ziņā un uz vietas vēlējās zvērēt pie Bastiāna zobena uzticību, taču viņš atturēja bruņiniekus.

—   Sikānda ir burvju zobens,— Bastiāns paskaidroja.— Neviens, kurš nav ēdis un dzēris Raibās nāves uguni, kurš nav peldējies tajā, nevar bez briesmām miesai un dvēselei pieskarties zobenam.

Tā kungiem neatlika nekas cits kā samierināties ar draudzīgu rokasspiedienu.

—   LIn kas noticis ar varoni Hinreku?— Bastiāns apvaicājās.

—  Viņš ir pilnīgi salauzts,— Hīkrions sacīja.

—   Savas dāmas dēļ,— Hīdorns piebilda.

—  Jums vajadzētu nabadziņu reiz apraudzīt,— Hīsbalds nobeidza.

Un tā viņi — tagad visi pieci — devās uz viesnīcu, kur ceļinieki

sākumā bija iegriezušies un kur Bastiāns bija stallī novietojis veco Jihu.

Kad viņi ienaca viesistaba, tur sedeja tikai viens vienīgs vīrs, sagumis uz galda un iegremdējis delnas blondajos matos. Tas bija varonis Hinreks.

Viņš acīmredzot savās ceļojumu mantās bija vedis līdzi rezerves bruņas, jo tagad viņam mugurā bija mazliet vienkāršākas nekā tās, kas iepriekšējā dienā cīņā ar Bastiānu bija sašķīdušas skrandās.

Kad Bastiāns padeva labdienu, Hinreks pielēca kājās un stīvi raudzījās abos zēnos. Viņa acis bija sarkanas.

Bastiāns vaicāja, vai drīkstot apsēsties viņam blakus, varonis paraustīja plecus, pamāja un atkal atslīga atpakaļ savā vietā. Uz galda viņam priekšā gulēja papīra lapa, kas izskatījās tā, it kā tā vairākkārt būtu saņurcīta un tad atkal izgludināta līdzena.

—   Es gribēju apvaicāties, kā jūs jūtaties,— Bastiāns iesāka. — Man žēl, ka biju spiests jūs sāpināt.

Varonis Hinreks purināja galvu.

—   Man ir beigas,— viņš skarbā balsī izmocīja.— Te, izlasiet pats!

Hinreks pastūma Bastiānam lapu.

«Es vēlos tikai pašu dižāko,» tur bija rakstīts, «un jūs tas neesat, tāpēc dzīvojiet sveiks!»

—   No princeses Oglamāras?— Bastiāns vaicāja.

Varonis Hinreks pamāja.