Bezgalīgais stāsts

Kvanai bija dēls, vārdā Kvins, kas bija liels mednieks. Kādu dienu Kvins ieraudzīja mežos vienradzi, kurš turēja raga galā mirdzošu akmeni. Puisis nogalināja zvēru un pārnesa akmeni mājās. Taču līdz ar to viņš bija nodarījis pilsētai Amargāntai lielu ļaunumu. Iedzīvotā­jiem dzima arvien mazāk un mazāk bērnu. Vajadzēja gudrot, kā paglābties no izmiršanas. Taču atdzīvināt vienradzi nebija iespējams, un neviens nezināja padoma.

Tad sudrabsirmgalve Kvana pavēlēja kādam sūtnim doties uz Dienvidu orākulu, kas toreiz vēl pastāvēja, lai Ujulala tam pateiktu, kas jādara. Taču Dienvidu orākuls atradās ļoti tālu. Sūtnis bija devies ceļā, vēl būdams jauneklis, un atgriezās sirmā vecumā. Sudrabsirm­galve Kvana sen bija mirusi un viņas dēls Kvins tikām ieņēmis viņas vietu. Arī viņš, protams, jau bija ļoti vecs, tāpat kā visi pārējie amargāntieši. Palicis bija tikai viens vienīgs bērnu pāris, zēns un meitenīte. Zēnu sauca Akvils un meitenīti — Mukva.

Tagad sūtnis pavēstīja, ko Ujulalas balss bija sacījusi: Amargānta tikai tad spēs atkal pastāvēt, ja tiks padarīta par skaistāko pilsētu Fantāzijā. Vienīgi šādi esot izpērkams Kvina noziegums. Amargāntie- šiem tur varot līdzēt tikai aliaraji, visneglītākās būtnes Fantāzijā. Viņus sauc ari par «vienmēr raudošajiem», jo viņi aiz bēdām paši par savu šausmīgo izskatu nemitīgi lej asaras. Taču tieši ar šīm asaru straumēm viņi izskalo no zemes dzīlēm to īpašo sudrabu un māk no tā darināt visbrīnišķīgāko pinumu.

Tagad tātad visi amargāntieši devās meklēt aharajus, tomēr nevienam neizdevās atrast, jo viņi dzīvoja dziļi zem zemes. Beidzot bija dzīvi palikuši tikai Akvils un Mukva. Visi pārējie bija miruši, bet abi bērni pa to laiku bija izauguši lieli. Un viņiem abiem kopā izdevās atrast aharajus un pierunāt, lai viņi pārvērš Amargāntu par skaistāko pilsētu Fantāzijā.

Tā aharaji vispirms uzbūvēja sudrablaivu, uz tās mazu pili no sudraba pinuma un novietoja to izmirušās pilsētas tirgus laukumā. Tad viņi pārvērta savu zemzemes asaru straumi avotā un izvadīja to ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem. Ieleja piepildījās ar sūrajiem ūdeņiem un kļuva par asaru ezeru Murhu, kurā peldēja pirmā sudraba pils. Tajā dzīvoja Akvils un Mukva.

Taču aharaji bija uzstādījuši jaunajam pārim noteikumu, ka viņi un visi viņu pēcteci sevi ziedos dziesmu dziedāšanai un stāstu teikšanai. Un, kamēr viņi to darīs, aharaji viņus atbalstīs, jo tādējādi viņi ar savu neglītumu palīdzētu rasties kaut kam skaistam.

Tā Akvils un Mukva nodibināja bibliotēku — tieši to slaveno Amargāntas bibliotēku, kurā savāca visus manus stāstus. Viņi iesāka ar šo te, kuru jūs nupat dzirdējāt, taču mazpamazām nāca klāt visi pārējie, kurus es kādreiz esmu stāstījis, un tā beidzot to sakrājās tik daudz, ka ne šie abi, ne ari viņu neskaitāmie pēcteči, kas šodien dzīvo sudraba pilsētā, nespēs tos kādreiz apgūt.

Tas, ka Amargānta, Fantāzijas skaistākā pilsēta, arī šobaltdien vēl pastāv, ir tāpēc, ka aharaji un amargāntieši abpusēji ir turējuši doto solījumu — kaut ari viņi neko vairs viens par otru nezina. Vienīgi asaru ezera nosaukums Murhu atgādina par šo notikumu sirmajā senatnē.

Kad Bastiāns bija galā, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads lēnām piecēlās no sava atzveltnes krēsla. Viņa sejā uzplauka apskaidrots smaids.

—    Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— tu esi dāvājis mums vairāk nekā vienu stāstu un vairāk nekā visus stāstus. Tu esi dāvājis mums mūsu izcelšanos. Tagad mēs zinām, kā radies Murhu, kā radušies mūsu sudraba kuģi un pilis uz ezera. Tagad mēs zinām, kāpēc mēs no senseniem laikiem esam dziedātāj tauta un stāstu teicēji. Un, galvenais, mēs tagad zinām, kas mūsu pilsētā atrodas tajā lielajā, apaļajā celtnē, kurā nekad vēl neviens no mums nav spēris kāju, jo tā kopš aizvēsturiskiem laikiem ir slēgta. Tajā glabājas mūsu lielākā bagātība, un mēs līdz šim to nezinājām. Tajā izvietota Amargāntas bibliotēka!

Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat stāstījis, bija pārvērties īstenībā (vai arī tā vienmēr jau bijusi īstenība? Graogramāns droši vien būtu sacījis: abējādi!). Katrā ziņā viņš alka pats savām acīm par to pārliecināties.

—   Kur tad atrodas šī ēka?— zēns vaicāja.

—    Es tev to parādīšu,— Kvērkvobads sacīja un, pagriezies • pret pūli, uzsauca:— Nāciet visi līdzi! Varbūt mēs šodien piedzīvosim vēl citus brīnumus!

Gara procesija, kuras priekšgalā blakus Atrejam un Bastiānam gāja sudrabsirmgalvis, virzījās pāri laipām, kas savienoja savā starpā sudraba kuģus, un beidzot piestāja pie ļoti lielas celtnes, kura stāvēja uz apaļa jo apaļa kuģa un kurai pašai bija milzīgas sudraba bundžas forma. Ārējās sienas bija gludas, bez greznojumiem, un tām ari nebija logu. Celtnei bija tikai vienas vienīgas lielas durvis, taču tās bija aizslēgtas.

Gludo sudraba durvju spārna vidū gredzenveida ietvarā, kas izska­tījās pēc gabala tīra stikla, bija akmens. Virs tā bija šāds uzraksts:

«Noņemts no vienradža raga, es esmu izdzisis.

Es turu durvis slēgtas, kamēr mani pamodinās gaismu tas, kas

mani vārdā sauks.

Viņam es spīdēšu simt gadu